Vai tu atceries, kā tas bija – bērnībā pilināt slapjas smiltis smilšu pils torņa galā? Vai iebāzt pirkstu guaša krāsas trauciņā un uzvilkt uz lapas treknu svītru, neizmantojot otu? Dažkārt bija pieaugušie, kas šādas radošas izpausmes atbalstīja, bet citreiz par tām varēja saņemt rājienu – atkal nosmērējies vai radījis nekārtību!

Gadās, ka vecāki paši ikdienas rūpēs nepamana, cik maz bērna ikdienā ir palicis laika, kad viņš var darboties brīvi, bez noteikumiem un bez gaidām uz rezultātu. Bērnudārzā un pulciņos, kurus bērns ikdienā apmeklē, ir daudz prasību, kuras bērnam ir jāizpilda. Turklāt ikdienā ir jātiek galā ar dažādām attiecību situācijām, kuras ne vienmēr bērns jau prot risināt. Arī ģimenē mēdz būt dažādi noteikumi vai vecāku aizrādījumi un aizliegumi, kurus cenšoties izpildīt vai pret tiem cīnīties, uzkrājas spriedze. Jo vairāk prasību, jo bērnam paliek arvien mazāk vietas, kur justies brīvi un nepiespiesti. Ja spriedze ir ilgstoša, bērniem nereti var novērot dažādus neiroloģiskus traucējumus, piemēram, tikus – kustības vai arī atkārtotas skaņas, vārdus, kas parādās pēkšņi un ir tikai daļēji pakļauti paša bērna gribai.

Mākslas terapijā šādos gadījumos bērnam piedāvā pavisam vienkāršus uzdevumus, piemēram, darbošanos ar pirkstiņkrāsām, kuros nav īpašu noteikumu un kuros notiekošo visbiežāk varētu nosaukt vienkārši par ķēpāšanos. Taču tieši tas arī ir vissvarīgākais – ļaut bērnam ķēpāties un būt netīram. Šādai neierobežotai gleznošanai piemīt terapeitiskas īpašības, tā ļauj bērniem un pieaugušajiem izpaust emocijas, kuras nav iespējams pateikt vārdos. Ķēpāšanās bērniem bieži palīdz salīdzinoši īsā laikā nomierināties.

Gleznošana ar rokām iesaista daudzas maņas. Bērniem liela daļa pasaules izzināšanas notiek caur tausti un gleznojot ar rokām ir iespējams izpētīt un sajust krāsu. Kāda tā ir – bieza vai šķidra? Vēsa vai silta? Var novērot, kā fiziska pieskaršanās krāsai ļauj bērnam nonākt kontaktā ar kādu ļoti svarīgu savas būtības daļu. Gadās, ka bērni aizmirst darbam paredzēto papīru un turpina krāsot paši savas rokas. Ir svarīgi atcerēties, ka šeit ir svarīgs process, nevis gala rezultāts. Šī ir ļoti piemērota aktivitāte, lai stiprinātu savu pašapziņu izpaust sevi pilnībā. Interesanti, ka bērni parasti labprāt iesaistās ķēpāšanās procesā un tas neapnīk, atkārtojot to atkal un atkal.

Arī mājās var ļaut bērnam ķēpāties, izmantojot pirkstiņkrāsas, ar ūdeni sajauktu mālu, ko var izsmērēt, vai vannas krāsas. Vasarā var izmantot dabas sniegtās iespējas brīvām rotaļām ar dubļiem, smiltīm, ūdeni. Ķēpāties var ārā vai vannā, uz liela papīra, paplātē vai bļodā, kurā ielieta krāsa vai māls ar ūdeni. Ja papīru noliek uz zemes, bērns procesā var iesaistīt visu ķermeni – gan rokas, gan kājas.

Arī mūsu, pieaugušo, loma ir būtiska. Ir svarīgi, ka mēs spējam priecāties līdz ar bērnu. Pavēro, kas ir tie brīži, kad bērns ir sācis ķēpāties. Vai to var atļaut un neierobežot? Vai šī varētu būt tā reize, kad ļaut bērnam būt netīram un brīvam?