Kopš esmu ne tikai meitu, bet arī dēla mamma, manī arvien vairāk pārdomu raisa jautājums par to, kāpēc gan sabiedrībā valda priekšstats, ka zēniem, vēlākais tad, kad viņi ir laukā no legālā bēbīšu vecuma, emocionāla un fiziska tuvība ar mammu var kaut kā kaitēt. 

Bailes, ka tik neizaug memmītis, kas turas mammai pie brunčiem, izrādās mudina lielai daļai Eiropas mammu sniegt daudz mazāk maigas tuvības saviem puikām nekā to viņas atļaujas ar meitām līdzīgā vecumā. Zēni tiek mudināti būt patstāvīgi un saņem kritiku par to, ka parāda kādu atkarīgu uzvedību, piemēram, stresa situācijā meklē mierinājumu no mammas. Par šo gan īpaši norūpējušies ir zēnu tēvi, kuri vēlas izaudzināt īstu vīrieti, kas neatzīst bailes un sāpes, tiekot galā ar visiem sarežģījumiem pats. Dusmas un agresiju puikas vēl drīkstētu rādīt, bet pārējās jūtas lai paliek vājajiem un meitenēm.

Diemžēl, lai realizētu sabiedrības gaidas, zēniem nākas apkarot sevī dabisko vajadzību pēc piesaistes – meklēt tuvību situācijās, kad jūtas emocionāli pārslogoti. Bieži tas viņiem ir sāpīgs process, jo nozīmē pieņemt, ka mamma savā ziņā viņu “ir pametusi”, lai viņš tiktu galā pats, vecumā, kad tas vēl nepavisam nav piemēroti, jo bieži tas notiek ap 3 gadu vecumu vai pat ātrāk. Lai viņš to varētu izturēt, nereti tiek mūrēti iekšēji aizsardzības mūri pret mammu, kas izrādās, reizēm pieaugušā vecumā neapzināti pāraug par saspringtu turēšanos pie dzimumlomu stereotipiem, šai modelī sievietēm iedalot zemāku vietu.

Ko tad īsti nozīmē zēnam šī pāragrā emocionālā šķiršanās no mammas? Ir dabiski, ka cilvēki nevēlas piedzīvot tuvinieku (emocionālus) zaudējumus un reaģē šādās situācijās ar sērām. Līdzīgas sēras piedzīvo mazi zēni, kuriem agri ir jāzaudē mammas aizsargājošā tuvība. Šim zaudējumam parasti viņi tik agri nav vēl nobrieduši un gatavi, tāpēc nereti tas kļūst par īpaši traumatisku pieredzi, kas aizēno daudzas citas vīrieša dzīves attiecības.

Bez ciešas emocionālas tuvības ar mammu zēni jūtas pamesti vieni, taču viņi arī atklāj, ka to, ko tas viņiem īstenībā nozīmē un kā tas sāp, nevienam nedrīkst rādīt. Tai pat laikā viņi nezina, ko ar savām bailēm un nedrošību iesākt, vienīgais veids, ko viņi parasti atklāj šādā situācijā – jācenšas slēpt šīs jūtas no citiem, jo tās netiek akceptētas. 

Pamazām puikas iemācās uzbūvēt aizsargmūrus, kas palīdz viņiem slēpties ne tikai no citiem, bet savā ziņā arī pašiem no sevis. Parasti viņi atrod veidus, kā nejust to, ko jūt. Jau kā mazi zēni viņi apgūst klusēšanu, ja viņus kas tiešām aizskar, viņi izvēlas vēsā cīnītāja vai smieklīgā klauna lomu. Pieauguši vīrieši aizslēpjas aiz televizora, stundas pavada pie datora ekrāna, pārmērīgi nodarbojas ar sportu, ar jokiem un ciniskām piezīmēm mēģina ieturēt distanci no savām un citu jūtām. Savas emocionālās vajadzības viņi noslēpj aiz dusmām, agresijas un mūžīgas aizņemtības darbā vai citur. Tik daudz veidu, kā izvairīties no tuvības un bailēm no pamešanas…

Diezgan skaidri iezīmējas, ka pārāk ātri zaudējot būtisko emocionālo saikni ar mammu, zēni zaudē arī pieeju savai emocionalitātei. Augsta cena par atbilstību sabiedrības gaidām, manuprāt.

Vita Kalniņa
Ģimenes psihoterapeite

Attēls: http://bit.ly/1El4sKa