Search
Close this search box.
Search
Close this search box.

Bērnudārzā izdzīvot vai veselīgi attīstīties?

Lai cik arī skaists rudens paveras aiz mana virtuves loga, no rītiem ar grūtībām piespiežu sevi pa to paskatīties. Iemesls tam ir dažu soļu attālumā esošais bērnudārzs, uz kuru agrās stundās plūst vecāki ar savām atvasēm. Tieši rudenī turp tiek vesti un nesti mazuļi, kuriem nav saprotams, kāpēc un par ko viņiem jāpavada gara diena vietā, kur nav tuvinieku. Vietā, kur viņam pēkšņi jātiek pašam galā ar savām emocijām, jo audzinātājai nepietiek roku, klēpja un iekšēja spēka. Vietā, uz kuru ejot, visi raud, arī daudzas mammas. Vai tiešām tā ir jābūt? 

Ir skaidrs, ka diemžēl dažādu ārēju apstākļu dēļ ir vecāki, kuriem jādodas darbā, kamēr bērni vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu. Tas noved pie tā, ka mazuļi gada, pusotra, divu gadu vecumā tiek atstāti citu cilvēku aprūpē. Daudzviet pasaulē tas ir pat vēl agrāks laiks, nekā pie mums Latvijā, tāpēc arī tas mudinājis pētniekus izanalizēt, kādas sekas tas var nest līdz bērna attīstībai. Emocionālā pārslodzē attīstība kavējas. Paradoksāli man šķiet tas, ka daudzi vecāki pie mums uzskata, ka agrīna došanās uz bērnudārzu bērnu kaut kā īpaši attīstīs. Izrādās, notiek pretējais. Bērni, kas ir jaunāki par 3 gadiem, kā vienu no savām pamatvajadzībām piedzīvo vajadzību pēc drošības un savas piesaistes personas aizsardzības, parasti tie ir viņa vecāki. Piedzīvojot ilgstošu šķiršanos no vecākiem, tik mazā vecumā bērnam ir jāmēģina tas, ko no attīstības viedokļa viņš vēl īsti nespēj – tikt galā ar savām emocijām pašam. Diemžēl tas, ko mēs saucam par “pierašanu”, nereti ir bezcerīga samierināšanās, lai izdzīvotu ārkārtas situācijā, un šādas spriedzes apstākļos bērna normālā attīstība uz priekšu rit ar grūtībām. Savā ziņā var teikt, ka mazulim nepaliek pāri iekšēja spēka, ko veltīt izpētes un mācību procesiem.

Nelaist prom mammu un tēti, raudāt un skriet līdzi, ir veselīga bērna reakcija, ja bērnudārza gaitas uzsāktas pārāk agrā vecumā, strauji un nepiemērotā veidā. Bērni savu piesaistes uzvedību rāda, meklējot un saucot mammu vai tēti, raud, seko viņiem līdz, kur viņi dodas, pieķeras cieši, nelaižot prom šķiršanās situācijās. Tā ir normāla un veselīga bērna reakcija, ar kuras palīdzību viņš nodrošina savu fizisko un emocionālo izdzīvošanu. Ja mazs bērns neprotestē pret strauju palikšanu vienam, tas nenozīmē, ka viņam tas nesagādā stresu. Visbiežāk viņš šo stresa reakciju no apkārtējiem slēpj, taču iespējams reakcija būs vērojam bērna uzvedības izmaiņās vai slimošanā.

Kā palīdzēt mazajam bērnam?

  • ­ Rūpīgi apsver, vai Tev nav citas iespējas, un tiešām mazulim pirms divarpus trīs gadu vecuma jādodas bērnudārzā. Varbūt tomēr vari palikt mājās vēl pati, sarunāt omīti vai auklīti? Ir pierādīts, ka tieši ilgās stundas, kas šai vecumā pavadītas ārpus mājas un ģimeniskas atmosfēras, nelabvēlīgi ietekmē bērna uzvedību vēlāk.
  • ­ Ja Tev nav citu iespēju, tad iestājies par to, lai vari palīdzēt savam bērnam pēc iespējas justies drošāk. Meklē iespēju, kur grupiņā ir dažāda vecuma bērni, un tā ir neliela. Tiek uzskatīts, ka viens pieaugušais emocionāli pilnvērtīgi var pievērsties maksimāli sešiem maziem bērniem.­
  • Ja arī tas šķiet nerealizējami, tad vismaz mēģini vienoties par to, lai bērns Tavā klātbūtnē izveido uzticības pilnas attiecības ar audzinātāju. Priekš tā būtiski, lai mamma kopā ar bērnu pavada parastu bērnudārza dienu, palīdzot viņam dibināt kontaktu ar audzinātāju. Vidēji mazam bērnam šim procesam vajadzīgas divas nedēļas nodzīvot dārziņā kopā ar mammu.
  • ­ Mazu bērnu smagās emocijas, šķiroties no vecākiem, ir arī liela pārslodze audzinātājām un pārējiem bērniem. Mēģini noskaidrot, kad daļa bērnu jau būs iedzīvojušies, un sāciet uz dārziņu doties kādas nedēļas vēlāk par citiem.
  • ­ Centies mazuli no dārziņa izņemt pēc iespējas agrāk. Ja Tavam bērnam pusdienlaiku iespējams gulēt mājās, dod viņam šo iespēju.
  • ­ Ja pamani, ka Tev pašai mazo grūti atstāt dārziņā, mēģini vēlreiz pārdomāt, cik tas ir nepieciešams, vai gūsti gandarījumu savā darbā, uz kuru dodies prom no bērna? Reizēm Tavas un bērna ciešanas visas dienas garumā var izrādīties nevajadzīgas.
  • ­ Ja Tavas jūtas ir pārāk intensīvas, sameklē psihoterapeitu, ar kuru to pārrunāt. Iespējams, tas, kas Tevī raud, ir Tavs Iekšējais bērns, kurš savulaik ļoti agri tika atstāts silītē vai pat nedēļas dārziņā. Šie ir brīži, kad vecās sāpes atgriežas.

­ Ja esi sagaidījusi bērnudārzam piemērotāku bērna vecumu, priecājies, kā bērns veido jaunas draudzības ar citiem bērniem. Bērnudārzs īstajā laikā var ienest bērna dzīvē daudz interesanta.

Daudz informācijas par to, kā organizēt bērnam veselīgu vidi bērnudārzā agrīnā vecumā atrodams mājas lapā gaimh.org .

Vācijā veikts pētījums rāda, ka bērnam, lai viņa attīstība noritētu optimāli, pirmajos divos dzīves gados 40% no viņa nomoda laika svarīgi būt nedalītā kontaktā ar vienu pieaugušo, trešajā dzīves gadā šis laiks sarūk uz 25%, ceturtajā uz 20%.

 

Raksts tapis sadarbībā ar Žurnālu “Veselība”.

 

Attēls: http://bit.ly/1OqoQEv

3 Comments

  1. Liels paldies par rakstu! Esmu māmiņa divgadīgam, smaidīgam un bezgala komunikablam puisītim. Redzot cik viņš viegli kontaktējas ar svešiem cilvēkiem, likās, ka bērnu dārza gaitas uzsākt būs viegli, pietam nebija jau lielas izvēles-mums vecākiem jāstrādā un kas pieskata mazo nav. Pirmo dienu uz bērnudārzu devos ar bailēm, tomēr dēliņš iepriekš bija redzējis dārziņa telpas un mantas, labprāt atvadījās un devas rotaļāties. Sākot ar nākamo dienu sākās mūsu pārdzīvojumi, bērns raud, es knapi turu asaras, vadītāja pārmet par pārāk ilgstošām atvadām un ka manas emocijas ir mans egoisms. Tā nebija, man sāpēja sirds par bērnu, kurš tik ļoti pārdzīvoja. Apkārt visi tik skandināja, visi izgāja tam caur, visi pierod, jāgaida un jāturpina vest. Protam tam visam pievienojās arī nereāli bieža slimošana, ko pārējie protams pamatoja kā normālu. Tomēr es zināju, ka tā nav pareizi, bet spiediens no apkārtējiem un darbs spieda man iet pret manu sirdsbalsi. Sirds turpināja mums abiem sāpēt, bērns pa naktīm sāka histēriski raudāt un prasīt :”mamma nāks”, kas atspoguļoja viņa bailes, ka es varu neatnākt viņam pakaļ uz dārziņu. Mans mērs bija pilns, sapratu, ka tā nevar. Pateicoties mammas un vīra atbalstam, kā arī ārsta padomiem, saņēmu to atbalstu, lai beidzot sekotu sirdsbalsij un ļaut mazajam vismaz vēl gadiņu palikt mājās. Protam, strādāt nevaru un kaut kur varbūt vairāk japaekonomē, toties mēs abi esam laimīgi, neslimojam un mazais cilvēciņš no rītiem nav jāmodina, bet saldi čuč! 🙂 Atzīšos, ka tomēr jūtos neērti, zinātkārajiem skaidrot, kāpēc dēliņš ir mājās,jo spiediens no apkārtējiem ir liels. Šādi raksti palīdz man vēlreiz pārliecināties, ka lēmums ir pieņemts pareizs un mainīt esošos stereotipus, un ieklausīties savu bērnu vajadzībās. Vēlreiz paldies par rakstu!

  2. Paldies par rakstu.Mans jaunākais dēliņš uzsāka bērnudārza gaitas 3 gadu vecumā. Liekas,ka vēl nedaudz ir adaptācijas periodā, sakums ļoti labs, bet tur jau liels paldies sakāms personīgi konkrētai audzinātājai, kas māk radīt tādu labvēlīgu gaisotni un puisis tur iet ar prieku.Un arī bija radusies pārliecība, ka cilvēciņš jau ir pietiekami patstāvīgs un interesējas par citiem cilvēkiem….Vecākais dēliņš iet citā bērnudārzā kopš tikko 5gadu vecuma sasniegšanas, nu jau otrais gads, iet ļoti grūti,emocionāli, jo šai audzinātājai ļoti patīk disciplīnu ieviest ar kliegšanu un to stresu arī es personīgi jūtu katru dienu, pie kam tā moralizēšana citu bērnu,vecāku priekšā liekas nepareiza.Ļoti sāp sirds, kas ar viņu tur notiek.Garš jau tas stāsts. .Tas arī iemesls kādēļ jaunākais iet citā bērnudārzā. Problēma, ka pirms bērnudārza nav iespējams iepazīties ar bērnu dārza audzinātājām , gaisotni, audzināšanas metodēm, lai izvēlētos ar mierīgu sirdi, kam tu savu bērnu atstāj.Es esmu izmisumā, jo mainīt bērnudārzu Rīgā nav tik vienkārši,jo pirmsskolas vecums. Vissvarīgākais ir cilvēcisks kontakts, kas bērnam izveidojas vai neizveidojas ar bērnudārza audzinātāju.Un tas atkarīgs no konkrētā cilvēka, kas ir tava priekšā. Pēc tam tikai seko mācības.To taču var redzēt skolā, ja psihoemocionāli kaut kas ar to vidi nav kārtība, tad galvenā būs izdzīvošanas skola……

  3. Labs raksts! Ta ir…man paveicas, ka atri sapratu, ka meita, kurai bija 1gads un 8 men. nav gatava darzinam. Beigas, mainot dzivesvietas, aizgaja tikai 4,5 gados. Bez asaram ar lielu interesi (audzinataja un personals lieliski ) Puika saka tagad 3,5g. Notiek adaptacija…audzinatajas ari feinas. Liekas bus labi, jo man sajuta, ka ir gatavs.Bet pirms gada noteikti nebija.
    Mazakajam tagad ir 8men. Saks darzinu ar 2gadiem un 8 men., bet ja nebus gatavs, tad vel pec gada vai pusgada.
    Man ir paveicies, jo varu ta sakartot dzivi. Bet es loti labi saprotu gimenes, kuras nevar…pati sakuma biju tada situacija. Tikai dzive lika domat citus variantus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

MUMS
20 GADI!

TEV – 20% ATLAIDE

visām mūsu video lekcijām!

Paldies, ka esi ar mums!