Pēdējo mēnešu laikā populāri ir runāt par to, ka krīze ir iespēja. Tā, protams, ir taisnība. Taču tagad, kad piespiedu miera stāvoklis ir beidzies, un krīze savā veidā garām, daudziem dabiski šķiet “spiest pedāli grīdā”. Strādāt un ballēties, it kā nekas nebūtu bijis. Mazliet iedzīt nokavēto. Varbūt arī atkal sajusties kā iepriekš – ka nav laika, nav spēka, nav tuvu un dziļu attiecību.

Jā, ir jauni mērķi, jaunas idejas un risinājumu veidi, jaunas iespējas traukties un kustēties, jo visgrūtāk šajā klusajā laikā daudziem bija izvairīties katram pašam no sevis. Savām bailēm, savām sen apspiestajām skumjām un neizsāpētajiem zaudējumiem. Tikai retais atļaujas iebilst, ka tā piespiedu klusuma pietrūka vēl kādu mēnesi, varbūt pat divus trīs, tā arī bieži paliekot citu nesaprasts.

Skaidrs, ka mums visiem vajadzīga ir cerība un kāda deva optimisma, tomēr kaut ko nozīmīgu mēs, manuprāt, palaižam garām. Tas nozīmīgais ir laiks priekš dziedināšanās – visa piedzīvotā un ar to saistīto emociju pārstrādes.

Īstenībā jau tāpat mēs tam nepašmauksim garām, ne arī pārleksim pāri kā tādam Jāņu ugunskuram, jo neizdzīvotās emocijas, to noliegšana mums tā vai citādi sekos visur tālāk. Krīze nozīmē šoku, dusmas, apjukumu, un, protams, arī iespēju daudz ko pārvērtēt un pārorientēties. Tie ir cieši saistīti krīzes aspekti,
tāpēc mēs īsti nevarēsim no krīzes paņemt to solīto labo iespēju, ja atteiksimies izjust un pieņemt arī sāpes, ko tā vienlaikus mums ir nozīmējusi.

Tam ir vajadzīgs laiks, nesteidzīga un iejūtīga sevis vērošana, lai apskatītu, kas krīzē ir zudis un gājis bojā, kur krīzes radītās brūces ir visdziļākās, un kur sāp visvairāk. Paskatīties un paprātot arī, kur un kam varbūt tā arī jāpaliek sagrautam, lai ieraduma pēc neatjaunotu visu tādu, kāds tas bijis iepriekš. Ir tik
saprotami, ka ilgojamies, lai viss būtu atkal “normāli”, taču vienlaikus bīstami, jo tad krīze nebūs īsti bijusi cerētā iespēja.

Vai ir iespējams arī tagad joprojām palikt lēnam? Joprojām padomāt un pajusties? Padusmoties un pabēdāties? Atpūsties? Izgulēties un veselīgi paēst? Pastaigāties? Vai arī tās visas bija ekstras, ko paguvi izlikt laukā no savas dzīves ilgās pēc vecās “normālības”?

Apkārt atkal notiek milzu steiga, darbošanās un bailes nokavēt. Ja kādam šķiet, ka pēdējos mēnešos varēja gana atpūsties, tad tā tikai daļēji ir taisnība, jo būt noliktam mierā, nevis izvēlēties šādu mieru pašam, pie tam fonā piedzīvojot dažādas bailes saistībā ar nedrošo situāciju, nebija īsti tas pilnvērtīgākais laiks priekš
sevis.

Paņem laiku sev arī tad, ja tev liekas, ka to nevari atļauties, jo tik ilgi viss taču bija jau apstājies. Pieņem savas bailes, sāpes un ievainojumus, un neprasi par daudz no sevis. Tad pamazām šajā laikā, ko tu sev iedosi, varēs notikt dziedināšanās, kas pavisam lēni un trausli, tomēr nozīmēs jaunu iekšēju izaugsmi.