Lai cik ļoti mēs cenšamies attiecībās būt pozitīvi, ir neizbēgami, ka tajās notiek arī savstarpēji ievainojumi. Tas var notikt, jo mēs pārāk maz par otru zinām, un kādā brīdī trāpām viņa “vājajā punktā”, vai esam sliktā noskaņā un kļūstam neuzmanīgi izteikumos, kamēr tas aizskar otru utt. Ja mēs neatrodam veidu, kā šādus ievainojumus dziedēt, mīlestība un attiecības cieš. Nereti tieši vesela virkne neaprūpētu ievainojumu kļūst par šķiršanās iemeslu. Ārēji neredzamas, bet iekšēji asiņojošas brūces, ko vēlējies noliegt gan sāpinātais partneris, gan tas, kurš otru aizskāris, var atsvešināt neatgriezeniski.

 

Tas patiešām ir mīts, ka laiks dziedē visas brūces. Šis teiciens darbojas tikai gadījumos, ja ar mums ir notikušas pēkšņas ārēju apstākļu izraisītas nelaimes vai arī pāridarītājs ir cilvēks, ar kuru dzīvē vairs nebūs jātiekas. Taču ievainojumus, ko ir nodarījis kāds tuvinieks, var, protams, mēģināt aizmirst un izlikties, ka nekas nav noticis, taču tas nedarbojas. Ātrāk vai vēlāk apspiestā izjūta eskalējas un tiek izreaģēta spēcīgā konfliktā, iespējams uz niecīgu izraisītāju. Ilgstoši apspiestas emocijas mēdz radīt spriedzi, kas savukārt izsauc dažādas psihiskas (piemēram, baiļu un depresijas stāvokļus) un fiziskas saslimšanas. Tātad viennozīmīgi veselīgāk ir aizvainojuma jūtas atzīt, nevis ignorēt.

 

Reizēm, ja otra rīcība mūs aizskārusi, mēdzam vainot savu pārlieku lielo jūtīgumu. Vai arī otrs aizstāvas ar to, ka nav taču nemaz neko tādu gribējis. Jāatzīst, ka lielākā daļa savstarpējo ievainojumu rodas situācijās, kur viens otram nav gribējis darīt pāri. Šis ir iemesls, kāpēc daudziem liekas – ja negribēju, tātad tas nevar sāpēt. Reizēm no tā rodas vēl cits strīds, jo netiek atzītas un pieņemtas ievainotā partnera jūtas. Otra ievainojuma sāpes neveidojas tajā, ko es gribēju vai negribēju, bet gan tajā, ko tas viņā izraisīja.

 

Kā dziedēt savstarpējus ievainojumus?

 

Pirmais būtiskais solis – atzīt. Ievainotajam partnerim būtu jāuzrunā notikušais: “Tava rīcība mani sāpināja.” vai “ Tas, ka tu tā pateici, mani aizvainoja.” utt. Protams, šis nav patīkams brīdis attiecībās, tomēr rada iespēju attiecībām saglabāt savu funkcionalitāti.

 

Nākamais solis būtu – saprast. Reizēm ievainojumu dziedēšanā pāris netiek uz priekšu, jo viens vai pat abi nesaprot, kas īsti notika, kādas jūtas ietekmēja otra rīcību. Cenšoties šo izprast, iespējams, ka notikušais jau maina savu nozīmi. Tomēr ne vienmēr, daudzos gadījumos noderīgs var būt trešais solis – atzīt. Par spīti dažādām jūtām un apstākļiem atzīt, ka esmu nodarījis pāri, bieži izrādās izšķirošs solis, ko uzrunā arī pāri, kas nonākuši terapijā. “Jā es atzīstu, ka esmu tevi sāpinājis,” būtu izšķirošs teikums tajā, lai aizvainojums kļūst par pagātni. Reizēm tad nākas runāt arī par šī partnera bailēm atzīt notikušo, kas nereti slēpjas bērnībā izveidotās pārliecībās.

 

Iespējams, ka arī ar atzīšanu vēl nav līdzēts, un ievainotais jūt, ka viņam vēl kas no partnera vajadzīgs. Bieži tas ir – lūgt piedošanu. Un tam savukārt seko pati piedošana. Reizēm tieši ilgstoši nepiedodot notikušo ir iespējams paturēt kontroli par partneri, izmantojot notikušo par ilgtermiņa ieroci visdažādākajās situācijās. Reizēm tas var turpināties pat gadiem ilgi, un pāris šo neveselīgo attiecību modeli paša spēkiem īsti vairs nespēj pārtraukt.

 

Un reizēm ir tik būtiski, kad atzīstot savu nodarījumu un lūdzot piedošanu, varu jautāt – kā es varu vērst to par labu? Un gūstot šādu iespēju, to realizēt, piedzīvojot tuvināšanos. Ievainotajam saņemot un piedzīvojot viņa izvēlētu rīcību no partnera, tas var sniegt atvieglojumu, kamēr otru atbrīvot no nepatīkamās vainas sajūtas. Tomēr šis aspekts nedarbojas automātiski, pārim ir jāspēj atrast kaut kas – kāda darbība, kas simboliski varētu notikušo vērst par labu. Piemēram, vakariņu pagatavošana, kamēr otrs skatās savu iemīļoto TV raidījumu, vai bērnu nolikšana gulēt, kamēr otrs var baudīt kādu savu hobiju. To, kas der konkrētajam pārim, ir spējīgs izvērtēt tikai pats pāris.

 

Lai Jums izdodas atrast atkal ceļu vienam pie otra!
Vita Kalniņa