Ierosinājums rakstam nāca, kad lasīju interneta komentārus par pāra attiecībām. Kāds jautāja padomu pāra problēmās, citi deva padomus. Tostarp kā padoms bija griezties pie pāru terapeita. Ko tas īsti nozīmē un ko pāris var iegūt?

Pāru terapija ir samērā jauns pakalpojuma veids. Konsultāciju apmeklē abi – vīrs un sieva (partneris un partnere). Konsultants (psihologs, psihoterapeits) attiecīgi ir vīrietis vai sieviete, retāk pāris (vīrietis un sieviete, kas strādā kā ko-terapeiti, taču nav pāris dzīvē). Pāru terapija rada noteiktu kontekstu, kurā var notikt saruna par attiecībām.

Attiecības ir pietiekami sarežģīts temats. Tikpat sarežģīts kā pati dzīve- kāpumi un kritumi, prieki un bēdas, pārpratumi un aizvainojums, dusmas un naids. Mēs varam meklēt dažādas metaforas, kas labāk raksturotu vīrieša un sievietes attiecību skaistumu un komplicētību.

Attiecības ir deja, cīņa vai spēle. Cilvēki spēlē spēles. Pieņem un maina dažādas attiecību lomas: upuris, varmāka, glābējs; bērns, pieaugušais, vecāks; u.c. Cenšas panākt savu ar labu, ar iežēlināšanu un pat draudiem. Nav tā, ka cilvēki to dara speciāli un ar nodomu. Viņi vienkārši izspēlē un izmēģina dažādus attiecību scenārijus, ko ir apguvuši kā izdzīvošanas prasmes savā izcelsmes ģimenē. Varētu pat teikt, ka problēmas starp vīrieti un sievieti pārī, ir ne tikai viņu problēmas.

Der atcerēties, ka katrs cilvēks ir arī kādas lielākas ģimenes jeb dzimtas pārstāvis. Vai paši to vēlamies vai nē, mēs esam savas dzimtas vēstneši un tradīciju turpinātāji. Tādā veidā var notikt, ka cīņa, kurā iesaistās vīrietis un sieviete, nemaz nav viņu cīņa. Tā ir sadursme un cīņa starp divu dzimtu (ģimeņu) atšķirīgajiem pasaules uzskatiem un vērtībām, kuri pretendē uz vienīgo patiesības monopolu.

Mums katram ir savas lojalitātes. Dibinot ģimeni, mēs veidojam jaunu lojalitāti, kurai ir jākļūst svarīgākai par uzticību „klanam”. Pārim ir jāvienojas par to vērtību platformu, uz kuras viņi veidos savas attiecības. Citiem vārdiem, kuras no izcelsmes mantotās tradīcijas viņi gribēs turpināt un kuras nē.

Pāris bieži stāsta atšķirīgas viena notikuma versijas. Viņi sagaida, ka konsultants ieņems izmeklētāja vai tiesneša lomu, un izšķirs, kuram ir taisnība. Konsultanta darbs ir līdzīgs izmeklētāja darbam, jo aiz pateiktā ir jāierauga nepateiktais, savi novērojumi ir jāsaliek vienotā bildē. Bet noteikti šai procesā ir arī atšķirības no izmeklētāja darba. Konsultants nemeklē vainīgo, jo vainīgā atrašana neko nepalīdzēs. Viņš meklē „musturus”, „rakstus” attiecību audeklā. Viņa uzdevums ir saglabāt neitralitāti, ieinteresētību, veicināt dialogu, domu, emociju, redzējumu apmaiņu. Palīdzēt pārim „pārcelties” no informatīvā komunikācijas līmeņa uz emocionālo, kurā cilvēki runā viens ar otru par savām attiecībām un savu attieksmi vienam pret otru un pret lietām. Viss tiek darīts cerībā, ka cilvēki sadzirdēs viens otru, labāk sapratīs otra domu gājienu un motivāciju.

Pāru terapija veicina atklātību un godīgumu attiecībās. Realitātē cilvēki baidās sacīt viens otram, ko patiesībā domā. Šo mācību stundu kādi no mums ir apguvuši jau bērnībā. Lai mūs pieņemtu, mums jābūt „labiem”, jāspēlē pēc noteikumiem. Ja šo prasmi paņemam līdzi savās pāra attiecībās, emocionāli sarežģīti temati vai nu vispār netiek apspriesti, vai tiek apspriesti mājienu, divdomību un pārmetumu palīdzību.

Tāda veidā var apgalvot, ka pāru terapijas mērķis ir uzlabot attiecību funkcionalitāti, veicinot atvērtu un godīgu komunikāciju. Rosināt izmaiņas, kas abiem ļaus attiecībās gūt lielāku prieku un apmierinājumu.

Konsultants palīdz šajā procesā, kā cilvēks no malas. Viņš savā ziņā divu cilvēku attiecībās kļūst par „starpnieku” un „tulku”. Konsultants ir apguvis specifiskas zināšanas un prasmes. Viņš pretendē uz lielāku objektivitāti, lai gan uz absolūtu objektivitāti nevar pretendēt neviens. Taču konsultants nav tikai profesionālis, viņš ir arī cilvēks, kuram ir savs pasaules redzējums un filozofija. Tas, kā viņš saredz vīrieša un sievietes attiecības, kā definē labas, normālas un sliktas attiecības, iespaidos procesu.

Gadās, ka cilvēki grib izmantot pāru terapiju kā manipulāciju. Ar savu atnākšanu viņi vēlās viens otram vai kādam trešajam kaut ko demonstrēt, bet nevēlas neko risināt. Tas parasti beidzas ar šķiršanos. Šķiršanās ir ievainojums, personiska traģēdija. Kā sacījis kāds pieredzējis pāru terapeits: „laulības šķiršana nav plastiskā ķirurģija, tā drīzāk ir amputācija”. Daudzi cilvēki viegli šķiras, jo domā, ka aiz stūra viņus jau gaida jauna, skaista un bezrūpīga mīlestība. Mīlestība vienmēr ir arī atbildība. Mēs varam atbrīvoties no otra cilvēka, bet no sevis gan aizbēgt nevaram.

Pāru terapija noteikti nav brīnumlīdzeklis. Tā ir derīga pāriem, kuri vēlās strādāt pie savām attiecībām. Pāru terapija darbojas tad, ja abi ir motivēti ieguldīt attiecībās.

Sandis Ratnieks