„Aizvainojums pasaulē ir redzams ik uz soļa”

Psihoterapeites Berbelas Vardeckas grāmatas Vācijā vairākkārt rotājušas bestselleru sarakstus un ir tulkotas daudzās pasaules valodās. Viņas specializācija īpaši saistīta ar pašvērtējuma problemātiku, un ievērojamu pieredzi daudzu gadu garumā terapeite guvusi darbā ar sievietēm, kuras cieš no ēšanas traucējumiem. Latviski tikko iznākusi viņas grāmata „Pļauka dvēselei. Kā vieglāk tikt galā ar aizvainojumu un atraidījumu”. Uz grāmatas atklāšanas svētkiem Rīgā ieradās arī pati autore, lai saviem kolēģiem Latvijā vadītu semināru par aizvainojuma fenomenu. Baiba Gabranova

Kas Jūs pamudināja rakstīt grāmatu par aizvainojumu?

Ideja radās, strādājot ar pacientiem, kuri cieš no narcistiskiem personības traucējumiem. Daudzas manas klientes ir bijušas sievietes ar ēšanas traucējumiem. Man kļuva skaidrs, ka šie ēšanas traucējumi slēpj personību ar ļoti ievainotu pašvērtību. Un tas galu galā raksturo narcistiskās problēmas. Viens no narcisma kritērijiem ir izteikts jūtīgums pret aizvainojumu, jo pašvērtība ir tik nestabila, ka jebkura kritika, atraidījums vai pat kritisks skatiens ļoti ātri iedragāt cilvēka pašvērtējumu.

Kas raksturo aizvainojuma sajūtas, kā tās var atpazīt?

Parasti aizvainojumu varam atpazīt brīžos, kad jūtamies slikti. Piedzīvojot aizvainojumu, mēs jūtamies noniecināti, bezspēcīgi, esam sašutuši, sākam noniecināt otru cilvēku un beigu beigās arī paši jūtamies briesmīgi. Ar domu – nav nekāds brīnums, ka viņš pret mani tā izturas, es jau arī neesmu nekā vērts. Tās ir emocijas, kuras nav viegli apzināties, tās ir ļoti nepatīkamas, un reakcija uz tām ir agresija, kas tiek vērsta vai nu uz āru vai pašam pret sevi.

No kā ir atkarīgs, vai agresija tiek vērsta uz āru vai pret sevi?

Tas atkarīgs no situācijas. Ja es, piemēram, izjūtu agresijas impulsu, taču neriskēju to izpaust, jo baidos saņemt pretī agresiju, tad es to paturu sevī. Tas atkarīgs arī no cilvēka tipa. Bieži vien tieši vīrieši ir tie, kuri atklāti izgāž agresiju uz āru, bet sievietes – drīzāk apslēptā veidā. Gadījumi, kad pamesti vīri nogalina savas sievas, ir daudz biežāki, nekā tie, kuros pamestas sievas ir vardarbīgas pret vīriem. Turklāt vīrieši arī nogalina citādi. Sievietes visbiežāk indē, vīrieši – šauj. Tā ir atšķirīga pieeja agresijai, un tam noteikti ir vēsturisks skaidrojums -kari, audzināšana. Šodien ir zināms, ka arī hormonu līmenis var ietekmēt. Testosterons vīriešos izraisa daudz lielāku agresiju. Estrogēns un oksitocīns sievietēs ir drīzāk piesaistes hormoni, kas ir loģiski, jo sievietes dzemdē bērnus. Tātad tas ir dažādu faktoru kopums, kas nosaka to, kāpēc daži cilvēki ir agresīvāki uz āru, bet citiem ir nosliece šīs emocijas vērst pret sevi.

Vai tas nozīmē, ka sievietes ar aizvainojumu tiek galā labāk nekā vīrieši? 

Nē. Tieši otrādi. Viņas bieži vien cieš vairāk tieši tāpēc, ka viņām ir daudz mazāk iespēju paust reakciju uz āru. Viņas paliek cietēju un upuru pozīcijās. Kurpretim vīrieši ar agresijas palīdzību lielu daļu enerģijas izlādē, kliedzot vai kādu sitot.

Grāmatā Jūs minat daudzus piemērus no vēstures, literatūras, pasakām, kur ir skaidri saskatāms aizvainojums. Cik lielā mērā šīs emocijas nosaka šodienas sabiedriski politiskos procesus?

Pasaulē ir ļoti daudz aizvainojuma. Piemēram, ekonomiskā situācija var daudziem nozīmēt un nozīmē lielu aizvainojumu, jo cilvēki ir uzticējuši savu naudu citiem, kuri to ir bezatbildīgi izsaimniekojuši. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja cilvēki iziet ielās un paziņo, ka tā tālāk vairs nevar turpināties. Pagaidām vēl ir vērojams aizvainojuma sastingums. Mums aizraujas elpa, un mēs sakām – tas nevar būt! Vēlāk mēs redzēsim, kāda būs reakcija pēc šī izbīļa. Vai nu cilvēki bezpalīdzīgi ierausies sevī vai arī ļaus vaļu agresijai.

Manuprāt, daudzi kari ir senu aizvainojumu sekas. Kaut vai, piemēram, Palestīnas un Izraēlas konflikts. Tam pamatā ir milzīgs aizvainojums. Sākot no ebreju vajāšanas Trešā reiha laikā un pat agrāk. Ja tautai cenšas atņemt tās zemi, tā, protams, reaģēs ar aizvainojumu. Reakcija uz netaisnību būs agresija. Un tas pasaulē ir redzams ik uz soļa.

Paskatoties uz situāciju Latvijā, tā vien šķiet, ka viss tautas aizvainojums tiek vērsts pret valdību un politiķiem.

Ir saprotami, ka aizvainojums tiek vērsts pret tiem cilvēkiem, kuru uzdevums bija nosargāt stabilitāti. Tikpat lielā mērā tas ir vērsts arī pret ekonomistiem, kuri saņem kaudzēm naudas, bet slikti strādā. Viņu dēļ cilvēki var pazaudēt darbu, un tad tas vairs nav okei. Tāpēc tieši šie cilvēki kļūst par tautas bezspēcības un dusmu adresātiem, jo viņiem ir vara, viņiem bija jārīkojas. Un mēs bijām cerējuši, ka varam viņiem uzticēties.

No otras puses, daudziem politiķiem un menedžeriem ir narcistiski personības traucējumi. Un viņi uz izteiktajiem pārmetumiem arī reaģē ar aizvainojumu, sakot: „Bet man taču tā lielā alga pienākas. Tas ir rakstīts manā līgumā!” Viņi apvainojas, ja kāds aizrāda, ka vispār jau viņi varētu no tās atteikties. Saprotams, viņiem ir jāaizstāvas, jāmazgā rokas nevainībā, lai nekļūtu par grēkāžiem. Godīgi ir tikai nedaudzi, kuri spēj atteikties no saviem miljoniem. Un, manuprāt, tieši šiem cilvēkiem narcistiski personības traucējumi piemīt vismazāk. Viņiem ir vairāk drosmes iestāties par to, ko viņi dara, un arī nožēlot izdarīto. Bet tāds, kurš ir iesprostots savā narcistiskajā sistēmā, centīsies savu tēlu nospodrināt un pat izlikties par kādu ārēju spēku upuri, lai tikai saglabātu savu pašvērtību.

Kas raksturo narcistisku personību?

Narcistiski cilvēki nav mācījušies sevi iepazīt. Viņi nezina, kas viņi ir. Tā vietā viņi jau agrā bērnībā ir sākuši identificēt sevi ar tēlu, ko ir izveidojuši citi cilvēki, piemēram, sakot: „Ak, tu mana mazā princesīte!” Tāds bērns saņem milzum daudz uzmanības. Taču slēptais vēstījums ir: tu nedrīksti būt citāds, tev ir jābūt tieši tādam, kādu es tevi vēlos redzēt. Ja mazā princesīte sāk izrādīt pati savas vajadzības, viņa vairs nesaņem mīlestību. Ar šādiem bērniem vecāki rotājas kā ar skaistu piespraudi. Tas, protams, ietekmē personību – iekšēji neveidojas pilnvērtīga identitāte. Bērns nav sevi iepazinis un uzzinājis, kas tam ir vajadzīgs, viņš nereaģē uz savām vajadzībām un emocijām. Visu mūžu viņš slēpsies aiz skaistās fasādes, jo zinās, ka tas, kāds viņš ir patiesībā, nevienu neinteresē. Ja viņš to paustu uz āru, visi novērstos. Un tāpēc šādiem cilvēkiem ir fasāde, kuru viņi demonstrē uz āru, bet aiz tās jūtas pavisam atšķirīgi, iekšēji viņos valda disbalanss: es nemaz neesmu tik lielisks, bet es izlikšos par vēl labāku. Tā ir mazvērtības sajūta, kas izpaužas, tiklīdz sabrūk grandiozā fasāde. Tas labi redzams situācijās, kad politiķi iepinas kaut kādās afērās un pazaudē amatu un ietekmi. Daži vienkārši netiek ar to galā, krīt dziļā depresijā vai pat izdara pašnāvību. Jo viss, kas viņiem sevī šķiet vērtīgs, ir vara, nauda un panākumi. Un, ja to atņem, tad apakšā vairs nekā nav. Nav personības, pie kuras pieturēties. Tas izraisa absolūta niecīguma sajūtu, tāpēc bieži vien eksistence šķiet neiespējama.

Taču krīzes situācija narcistiskām personībām var dot arī pozitīvu grūdienu?

Jā, tas ir labākais, kar ar viņiem var notikt, jo tad viņiem ir iespēja kaut ko izmainīt. Krīzi bieži vien var izraisīt šķiršanās, darba, varas, ietekmes un naudas zaudēšana vai arī vecums. Jo arī vecumā narcisms vairs tik labi nefunkcionē. Es vairs neesmu tik skaists, stiprs, aktīvs un lokans. Tāpēc daudziem vecums nozīmē dziļu aizvainojumu, jo tiek zaudēta daļa no tā lieliskuma, ko šāds cilvēks var demonstrēt uz āru. Tas izraisa tā dēvēto narcistisko krīzi, un tad cilvēks var sev pateikt – labi, tagad es sākšu meklēt sevi. Kādas ir manas iekšējās vērtības, kas mani raksturo? Neskaitot manu skaistumu, naudu un varu. Kas es esmu bez tā visa? Ja cilvēks var sevī to atrast, tas ir milzīgs ieguvums.

Ne velti cilvēki tagad daudz sākuši runāt arī par ekonomiskās krīzes pozitīvajiem aspektiem. Mēs esam spiesti mainīties. Mainās attiecības.

Jā. Un es ticu, ka mēs nākam pie prāta. Mūsu ekonomiskā sistēma jau arī ir bijusi viena īsteni narcistiska sistēma. 50 procenti noguldījumu peļņa – kas tāds ir iespējams tikai grandiozā ekonomiskajā sistēmā. Nu tā ir sabrukusi. Būtībā visa šī ilūziju pasaule ir sabrukusi, atklājot īsto realitāti. Un tagad mēs varam teikt – labi, tad veidosim ekonomisko sistēmu, kas balstās uz stabiliem pamatiem, pelnīsim tikai 5 procentus, bet tad tā būs reāla nauda. Un tā ir milzīga iespēja. Cilvēki apdomājas un saprot, ka galvenais nav alkatīgi raust, bet gan prātīgi saimniekot ar to, kas mums jau pieder, iemācīties organizēt savu dzīvi. Varbūt atkal paši audzēsim tomātus, ja veikalā tiem pieaug cena. Un varbūt saspiedīsimies ciešāk kopā. Jo trūkumā arī attiecības kļūst ciešākas.

Grāmatā „Pļauka dvēselei” Jūs rakstāt, ka katra aizvainojuma pamatā ir tā saucamais „vājais punkts”. Ko tas nozīmē? 

Katram aizvainojumam ir vēsture. Ja es šobrīd jūtos aizvainots, tad manī ir ticis aizskarts kaut kas tāds, kas šo aizvainojumu ir padarījis iespējamu. Ja mani, piemēram, kāds atraida, tad man nebūtu nekāda iemesla apvainoties, es drīzāk justos vienkārši bēdīgs vai dusmīgs. Taču aizvainojuma gadījumā es izjūtu pašvērtības mazināšanos. It kā nu es būtu kļuvis nevērtīgāks un nemīlamāks. Tā notiek tāpēc, ka šis atraidījums ir aizskāris kādu senu stāstu manī, kur mani jau agrāk ir ievainojis kāds atraidījums. Tādējādi katrs nākamais atraidījums kāpina un vairo manī šo seno aizvainojumu, jo tas aizskar manu vājo punktu, un tad nāk uz augšu visas emocijas, kas ar to saistās. Cilvēks, kurš mani aizvaino šobrīd, būtībā iemieso visus iepriekšējos pāridarītājus. Tāpēc aizvainojuma reakcija dažkārt var būt ļoti asa, kaut otrs brīnās – par ko gan tu tā uztraucies, nekas taču nav noticis!

Vai tiešām pilnīgi visu aizvainojumu pamatā ir kāds vājais punkts? Vai aizvainojums nevar būt vienkārši veselīga, adekvāta reakcija uz nepieņemamu rīcību vai situāciju?

Tad tas nebūs aizvainojums. Jo, ja cilvēks reaģē adekvāti, sakot: „Tas man nepatīk,” tad viņa pašvērtība nemazinās. Viņš rīkojas saskaņā ar savu pašvērtību un interpretē situāciju kā cilvēks, kurš ir pelnījis, lai pret viņu izturas ar cieņu. Taču ja jums šķiet: „Viņš pret mani izturas tā, it kā es būtu pilnīgi nevērtīgs cilvēks. Varbūt es tiešām esmu nevērtīgs cilvēks,” tad tas ir aizvainojums. Es iekšēji noslēdzos sevī un pārdzīvoju, sākot kalt atriebības plānus.

Seminārā, kuru vadījāt Rīgā, Jūs runājāt arī par aizvainojuma problemātiku terapeita attiecībās ar klientu. Vai psihoterapeitam ir viegli atzīt, ka viņu ir aizvainojis paša klients?

Tas nav viegli. Ilgu laiku mēs, terapeiti, vispār nepieskārāmies mūsu pašu personīgā narcisma tēmai. Taču mums tas ir jādara, lai spētu atpazīt aizvainojuma reakciju sevī un atzīt, ka to izjūtam. Bieži mēs ļoti nopūlamies, strādājot ar klientiem, bet tieši no tiem, ar kuriem strādājam vissmagāk, mēs vismazāk saņemam pretī. Un tas var būt aizvainojoši. Tas nozīmē, ka ir apdraudēta mana profesionālā vērtībā, ja klients saka, ka viņš pie manis vairs nenāks vai pārmet man, ka no terapijas nav nekādas jēgas. Mums jāmācās ar to tikt galā. Jāspēj sev pateikt, ka esmu vērtīgs un labs terapeits arī tad, ja klients man apgalvo pretējo. Un reaģēt nevis ar dusmām un aizkaitinājumu, bet gan ar izpratni, sakot: „Man ļoti žēl, ka neesmu spējis jums palīdzēt, es labprāt uzņemos atbildību par savām kļūdām, bet arī jums jādara tas pats. Citādi jūs dosieties pie nākamā terapeita un atkal piedzīvosiet vilšanos.” Tā būtu konstruktīva, profesionāla reakcija. Labāk aiziet pie kolēģa un aprunāties, vai tiešām esmu tik slikta terapeite, taču es nedrīkstu to izgāzt uz klientu. Tā vietā man jāpajautā, kas viņam šai terapijas procesā pietrūkst, lai, pirmkārt, cilvēks pats spētu to noformulēt un lai arī man kļūtu skaidrs, ko es, iespējams, esmu darījusi nepareizi.

Jo aizvainojums jebkurās attiecībās – tas iezogas tik ātri, bieži vien mēs to pat neapzināmies. Piepeši kāds pacients sāki mani kaitināt. Ja tā notiek, tātad kaut kas nav kārtībā. Man nav nekāda iemesla izjust dusmas pret pacientu, ja vien viņš nesāk plēst vāzes manā kabinetā.

Ko nozīmē – uzņemties atbildību aizvainojuma situācijā?

Galu galā mēs katrs esam atbildīgi par sevi. Aizvainojuma situācijās mēs nereti cenšamies novelt no sevis atbildību un uzvelt to otram, sakot: „Tu esi vainīgs pie tā, ka man klājas slikti.” Cik ērti! Tātad man nemaz nav jāmainās.

Terapijā, ja klients manis dēļ jūtas aizvainots, man ir brīnišķīga iespēja šo tēmu pamatīgi izstrādāt, iemācot klientam, ka veids, kādā viņš emocionāli reaģē, ir viņa atbildība. Ļoti bieži atbildību no sevis noveļ cilvēki, kas cieš no atkarībām. Vīrs pasaka: „Es dzeru tikai tāpēc, ka tu esi slikta sieva.” Partneriem ir jāmācās atdot atpakaļ uzvelto atbildību, kas viņiem nemaz nepienākas. Sievai ir jāspēj pateikt: „Mīļais, tu dzer tāpēc, ka esi alkoholiķis, nevis tāpēc, ka esmu slikta sieva. Ja es arī esmu slikta, tu vari no manis šķirties. Bet tu nevari vainot mani savā alkoholismā.” Diemžēl piederīgie to nedara. Viņi bieži vien ir līdzatkarīgi un cenšas kļūt vēl labāki, lai tikai vīrs vai dēls nedzertu. Tas ir absurdi.

Arī mums, terapeitiem, ir ļoti jāuzmanās, jo arī mēs ātri vien varam kļūt līdzatkarīgi, domājot – ak, šī taču ir atkarīga kliente, labāk man nevajadzētu viņu pārāk strauji konfrontēt, citādi viņa var atkrist atpakaļ savā atkarībā. Ja mēs tā domājam, tātad jau esam līdzatkarīgi.

Arī ēšanas traucējumi ir nopietna atkarība. Vai var apgalvot, ka tā ir īpaši sāpīga problēma tieši pēdējos gados?

Ēšanas traucējumi anoreksijas formā pilnīgi noteikti pastāvējuši visos laikos. Jau viduslaikos sievietes strauji novājēja un iestājās klosterī, bieži vien iemesls tam bija vēlme izvairīties no piespiedu laulībām. Tāpēc viņas ķērās pie badošanās paņēmiena, lai ģimene sāktu viņu uzskatīt par mazliet nenormālu, un visbeidzot rada mieru klosterī.

Turpretim bulīmija tiek uzskatīta par modernu slimību, jo tai nepieciešama ēdiena pārpilnība. Bulīmiju raksturo tas, ka sievietes izdod kaudzēm naudas par ēdienu, ko tā pēc tam izvemj. Tātad – tam ir nepieciešama nauda un pārtika. Mēs dzīvojam paradoksu laikmetā: no vienas puses, ēšanas tēma mūsdienās tiek pārspīlēti akcentēta, tai ir milzu loma visur, pat attiecībās. No otras puses, liela nozīme ir arī mūsu ārienei. Lūk, arī paradokss: mums ir tik daudz ēdiena kā nekad agrāk, un mums ir jāizskatās tik tievām kā nekad agrāk. Bulīmijas slimnieces šo dilemmu ir lieliski „atrisinājušas”. Viņas var ēst, tad izvemties un saglabāt slaidumu. Ģeniāli! Tas, kas diemžēl nav ģeniāli, ir dzīve ar galvu podā. Tās ir neiedomājamas ciešanas, un tam pamatā, protams, ir daudz neatrisinātu problēmu. Fatālākais bulīmijā ir tas, ka vemšanai ir tik milzīgs atvieglojuma efekts, ka tas rada spēcīgu atkarību. Ja sieviete jūtas nomākta (un to var izraisīts jebkas, piemēram, skumjas vai vientulība), viņa nevis jūt šīs skumjas vai vientulību, bet gan milzīgu iekšēju spiedienu. Šādā mirklī viņa saēdas, izvemjas, un viss atkal ir kārtībā, jo spiediens ir pazudis. Un viņas tiešām tic, ka viss ir kārtībā, jo vakars ir pagājis, laiks ir aizvadīts ēdot un vemjot, un vientulība ir aizmirsusies. Ar katru reizi šī vajadzība pastiprinās, un vēlāk ir ārkārtīgi grūti no tā izkļūt. Dažkārt bulīmijas pacientēm vemšana ir pat svarīgāka nekā ēšana.

Tas nozīmē, ka šīm sievietēm nav pieejas viņu patiesajām vajadzībām?

Jā, un te atkal iezīmējas narcistiskā tematika. Viņas vergo izveidotajam paštēlam – skaistajai un slaidajai sievietei. Starp citu, bulīmijas slimnieces parasti ir ļoti pievilcīgas un koptas sievietes, viņas ideāli ierakstās mūsdienu sabiedrībā. Ja anoreksijas slimniecēm šī ideālā paštēla nav un viņām problēmu var redzēt uzreiz, bulīmiķi var atpazīt tikai ar trenētu aci. Cilvēki redz fantastisku figūru, bet kas aiz tā slēpjas, to neviens pat nenojauš. Narcistiski tas ir perfekti, taču uz manas personības, mana dzīvesprieka, seksualitātes rēķina. Šādas sievietes jau no rīta pamostoties domā: kur es šodien dabūšu ēst, vai mans draugs ir mājās, vai man būs izdevība izkārtot sev rīšanas lēkmi, kur es varēšu izvemties…

Vai mediju un skaistuma industrija var kaitēt bērna ēšanas paradumiem, ja mājās, ģimenē valda sapratne un mīlestība?

Jo stabilāka ir bērna personība, jo mazāka ir iespēja, ka viņš ķersies pie ēšanas traucējumiem. Šai stabilitātei ir vistiešākais sakars ar drošu piesaisti. Bērnam ir jāzina, ka viņam ir cilvēki, uz kuriem paļauties, kuriem var uzticēties un kuri adekvāti reaģē. Kuri negaida no bērna, ka viņš kļūs tāds, kādu viņi vēlas to redzēt. Tikpat svarīgi bērniem ir iemācīties robežas: tagad pietiek, tagad ir jāiet gulēt. Vai to, ka baznīcā jāuzvedas mierīgi, jo tas nav spēļu laukums. Tie, manuprāt, ir faktori, kas ļoti stiprina bērna personību, jo šādi tas iegūst drošības sajūtu uz zina, kur un kā viņam uzvesties.

Un kā tad ar ēšanas paradumiem ģimenē? Tiem droši vien arī ir nozīme?

Jā, mātes attieksmei pret ēdienu ir milzīga nozīme! Ja māte pret to attiecas normāli, nevis regulāri vaimanā par lieko svaru un badojas, tad arī bērns iemācās, ka organisms paņem tik, cik tam ir nepieciešams. Vecākiem jārūpējas, lai uz galda būtu veselīgs, sabalansēts, normāls ēdiens, bez sevišķas noņemšanās ap to. Ja bērns redz, ka mamma nemitīgi ievēro diētu vai lieto novājēšanas zāles, viņš var zaudēt paļāvību pats savam ķermenim un izveidot ļoti nestabilus ēšanas paradumus, kuri var novest arī pie ēšanas traucējumiem.

Bet ir jau vēl draudzenes skolā, kuras pastāsta, cik labi daudz var saēsties, ja pēc tam izvemjas…

Bērns ar problēmām tiešām var iekrist šajās lamatās. Bet bērns no veselīgas ģimenes varbūt pat vienreiz pamēģinās, bet pēc tam pieliks pirkstu pie deniņiem un pateiks – tu ko, es taču neesmu pilnīgi stulba, lai kaut ko tādu darītu. Jebkurā gadījumā ir vērts aprunāties ar bērna skolasbiedrenēm – ko viņas domā par tievumu un resnumu, kas tas vispār ir? Var mēģināt izmainīt šos priekšstatus.

No otras puses, vecākiem nevajadzētu sevi vainot tajā, ka bērnam ir ēšanas traucējumi. Jo māte viena pati nu nekādi nevar izraisīt bērnā bulīmiju. Tik vienkārši tas nav. Par iemeslu tam ir daudzi faktori.

Vai nav tā, ka šajā laikā, ko daudzi dēvē par narcisma laikmetu, savu pašvērtību nosargāt ir īpaši grūti?

Narcisms un aizvainojums pilnīgi noteikti nav jaunas tēmas. Teikai par Narcisu ir jau gandrīz 2000 gadu. Tā ir cilvēces problēma. Kopš laika gala aktuāls jautājums ikvienam cilvēkam ir bijis viņa pašvērtējums, un visos gadsimtos ir bijuši savi paņēmieni, kā ar to tikt galā. Tāpēc nevar uzskatīt, ka tas būtu kas jauns. Mums tikai atliek raudzīties, kā dzīvot, lai pēc iespējas labāk kontrolētu to, lai mūsu narcisms mums nenodarītu pāri.