Kamēr ilgus gadus desmitus psihologi ir nodarbojušies ar to, lai pētītu dažādu psiholoģisku grūtību un psihisku saslimšanu cēloņus, atklājot, kas gan tik viss nevar noiet greizi ar cilvēka smadzenēm un personību, pēdējos 15 gados uzplaucis jauns psiholoģijas virziens, kas pēta pozitīvo. Koncentrējoties uz to, kas cilvēku dara laimīgu un ļauj viņam piedzīvot labsajūtu, tiek pētīti cilvēka iekšējie resursi un nepieciešamais ģimenē un sabiedrībā, lai izaudzinātu cilvēku, kurš būtu savā veidā „imūns” pret depresiju un nomāktību.

 

Pozitīvā psiholoģija nav tikai pozitīvā domāšana

Šobrīd Latvijā plaši nopērkama pārsvarā no Amerikas ienākusi tulkota literatūra par to, kā domājot pozitīvi dzīvot kvalitatīvāk. Parasti tiek ieteiktas vairākas universālas tehnikas, kas sola palīdzēt sasniegt jebko, ko vien vēlies – jaunu darbu, veiksmi biznesā, ideālu partneri, nopelnīt miljonu. Tiek uzsvērts, ka, izmantojot šo domāšanas veidu vai attieksmi mainīsies visa cilvēka dzīve un „nekas nebūs neiespējams”.

 

Šīs metodes, kas ir tāds kā pozitīvās domāšanas veids, reti kad balstās uz kādiem pētījumiem. Pārsvarā tās ir atsevišķu cilvēku individuālas pieredzes. Lasot šīs grāmatas, diezgan viegli nonākt pie atziņas, ka tava dzīve mainīsies vienas nakts laikā. Un ja tā nenotiek, tad neesi vienkārši pietiekami centies. Būtībā, mēģinot ieteiktās metodes un piedzīvojot neveiksmi, iespējams justies vēl nespējīgākam un nevērtīgākam, pievienojot šo neizdošanos iepriekšējo garajam sarakstam.

 

Negatīvās emocijas nav jāielūdz, tās nāk pašas

Bieži, tikko mūsu uzmanība nekoncentrējas uz kādu noteiktu lietu risināšanu vai kādu citu nodarbi, tā nez kāpēc veikli prātā iezogas dažādas raizes. Par veselību, naudu, ģimeni, darbu. Par jebko.

 

Pozitīvās psiholoģijas pamatlicējs Martins Seligmans uzskata, ka, ja smadzenes nav aizņemtas ne ar ko citu, tās pamata funkcionēšanas režīms ir satraukšanās. Taču, lai arī smadzenēm tik viegli darboties šādā negatīvā režīmā, ir skaidri pierādīts, ka pozitīvas emocijas ir absolūti nepieciešamas, lai cilvēks būtu vesels, veidotu veiksmīgas attiecības, varētu attīstīties kā intelektuāli, tā arī psiholoģiski, uzkrājot arī enerģijas rezerves.

 

Kā vienīgo iespēju, neļauties šādos brīžos negatīvajām emocijām, viņš piedāvā apzinātu sevis nodarbināšanu ar lietām, kas patīk un uzlādē, kas sniedz prieku, piepildījumu un jēgu dzīvē. Pēdējo gadu nemitīgi laimes un citu emocionālu stāvokļu pētījumi cenšas atklāt, kas tieši būtu vajadzīgs, lai mazinātu negatīvo un ļautu cilvēkiem dzīvot pozitīvi piepildītu dzīvi.

 

Kas tad ir laime?

Tas tiešām ir izpētīts – laimīgie ir veselāki, dzīvo ilgāk, ir produktīvāki darbā, veiksmīgāk risina dzīves problēmas. Taču, kā kļūt laimīgam un ko tas īsti nozīmē, tā arī daudziem ir neskaidri.

 

Seligmans, pētot laimi, izdala trīs laimes līmeņus:

Baudas – ietver sevī sajūtas tādas kā ekstāze, saviļņojums, orgasms, sajūsma, jautrība utt. Tā var būt vēsa duša pēc karstas vasaras dienas, krūzīte kafijas pēc labi padarīta darba, mazuļa pēdiņu kutināšana, laba vīna garša, filmas noskatīšanās. Tas ir kaut kas, kas īsti neprasa domāšanu, taču ir skaidri attiecīgajā mirklī sajūtams un sagādā viennozīmīgi patīkamas mirkļa emocijas.

Nodarbošanās – tās ir aktivitātes, kas saista mūs vairāk nekā vienkāršās baudas. Patīkama saruna, spēlēt klavieres vai šahu, dziedāt korī, darīt rokdarbu, arī strādāt patīkamu darbu utt. Te ir vajadzīgs pielietot kādas prasmes, zināšanas un talantus, tādējādi gandarījums, ko gūstam šais darbībās ilgst ilgāk nekā vienkāršajām baudām. J esam iesaistīti kaut kur, kas mums ir mazliet kā izaicinājums, tomēr paveicams, laiks paskrien nemanot un piedzīvojam sasnieguma sajūtu, kā arī psiholoģisku izaugsmi.

Dzīve ar jēgu – savu īpašu spēju un spēka pielietošana, lai kaut ko sasniegtu un gūtu tajā apmierinājumu. Šis apmierinājums savukārt ir tas, kas piešķir dzīvei jēgu un kvalitāti.

 

Meklējot laimi gan svarīgi atcerēties, ka mazās baudas lietiņas, lai cik arī būtiskas, tomēr sniedz mirklīgu apmierinājuma sajūtu, neietekmējot laimes sajūtu ilgtermiņā. Nereti mēs ķeramies pie tā, ko atpazīstam, kā savus „iepriecinātājus” – alus kausa, šokolādes, seksa, filmas, cerot ar to palīdzību piedzīvot vairāk un ilgstošākā laika periodā, nekā tas ir iespējams.

 

Interesanti, ka cilvēki vērtējot savu apmierinātību ar dzīvi, baudām nepiešķir lielu nozīmi, ja viņiem ir maz apmierinātības no savām nodarbēm un pietrūkst dzīves jēgas izjūtas. Tikai tad, ja abi pēdējie ir apmierinoši, strauji pieaug arī apmierinātība, ko cilvēks spēj gūt no mazajām baudām.

 

Iemācīties dzīvesprieku

Pēdējos 30 gadus psihologi savos pētījumos virzījušies, vadoties no atziņas – ja vien būtu iespējams atklāt, kas veicina dabīgu dzīvesprieku, būtu skaidrākas iespējas, kā pasargāt cilvēkus ar zemu dzīvesprieka līmeni no depresijas un garīgām saslimšanām, veidojot viņos pašpārliecību, paaugstinot sasniegumu līmeni un produktivitāti.

 

Daudzas lietas ir izdevies uzzināt, un šobrīd plaši pasaulē tiek runāts par to, kā izaudzināt dzīvespriecīgus bērnus.

 

Svarīgi izrādās trīs aspekti:

 

drošības sajūta, lai bērns jūtas pasargāts mīlēts un piedzīvo piederības sajūtu;

labs pašvērtējums – iekšēja sajūta par to, ka esmu vērtīgs un kompetents, kā arī sajūta par citu cilvēku vērtību;

ticība savam spēkam, savu spēju un arī ierobežojumu apzināšanās, sajūta, ka varu kontrolēt to, kas notiek ar manu dzīvi

Bet ja nu esam izauguši ar vecākiem, kas paši neprata piedzīvot pozitīvo, līdz ar to neieaudzinot to arī savos bērnos, mūsdienās ir gana daudz iespēju, kā palīdzēt sev pašiem. Ceļot savu pašvērtējumu, rūpējoties par tuvām attiecībām un pēc iespējas atrodot sev piepildošas nodarbes.

 

Vita Kalniņa