Smilšu spēle

Smilšu spēles terapija šķiet dabiski saistīta ar bērnības rotaļu pasauli – smilšu pilīm pludmalē vai kūku cepšanu smilšu kastē. Taču, kad šī pasaule pārceļas uz psihoterapeita vai psihologa kabinetu, tā kļūst par terapiju.

Smilšu spēles terapeita kabinetā gar sienu ir plaukti ar miniatūrām figūriņām: cilvēkiem, mājdzīvniekiem,meža zvēriem un briesmoņiem, augiem, augļiem un dārzeņiem, žogiem, mājām, tiltiem un mašīnām, gliemežvākiem, akmeņiem, koka gabaliņiem… No visām šīm daudzajām un dažādajām lietām smilšu kastē bērns (vai pieaugušais, jo smilšu spēles terapiju izmanto arī pieaugušajiem) var veidot savu pasauli. Nozīme ir arī kastes izmēram – 70 x 50 x 10 cm, kas ļauj to ietvert vienā skatienā. Kaste ir piepildīta ar sausām,otra – ar mitrām smiltīm. Kastes iekšpuse nokrāsota zila, lai imitētu ūdeni. No smiltīm var veidot salas, uzbērt kalnus un veidot tuneļus. Smiltīs var ievilkt ceļus un stādīt kokus, likt to apdzīvot mazajām būtnēm un piepildīt ar priekšmetiem. Noteikumi ir tikai daži. Piemēram, nedrīkst neko tīši bojāt. Nevar būvēt, kur ienāk prātā, – jāievēro kastes robežas. Un jāievēro laiks – 45 minūtes. Kad sesija beidzas, pašam tās veidotājam nav jāizjauc, un tā arī netiek izjaukta viņa klātbūtnē. Viņš aiziet, “paņemot bildi sev līdzi”.

Intervija ar LINDI FON KEIZERLINKU, ģimenes terapeiti un smilšu spēļu terapeiti no Vācijas, smilšu spēles terapijas žurnāla redaktori.

– No kāda vecuma smilšu spēles terapija ir piemērota?

To varētu sākt bērnam apmēram pēc trīs* gadu vecuma. Līdz tam bērns vēl ir ļoti saistīts ar māti un arī ar pārējo pasauli. Tikai ap trīs gadu vecumu bērns sāk nošķirt: te esmu es, un tur ir pasaule. Līdz ar to arī no šā vecuma viņš var pats radīt savu pasauli smilšu kastē. Katru reizi, liekot smilšu bildi, bērns rada mazu pasaulīti un dara to sev saprotamāku. Ar laiku viņā sāk nobriest apziņa, ka pasaulei visu laiku nav jābūt tieši tādai, kāda tā ir pašlaik. Ka ir arī citas iespējas un varētu būt citādi. Varētu būt pasaule, kurā, piemēram, ļaunie ir labi.

– Cik daudz vecākiem jāsadarbojas ar terapeitu?

Protams, nevar atvest bērnu pie terapeita, sakot: “Salabojiet manu bērnu, pēc tam es atnākšu viņam pakaļ!” Visiem, kas saistīti ar bērnu, jāstrādā kopā. Parasti notiek tā, ka smilšu spēles terapijā terapeits trīs reizes tiekas ar bērnu un ceturtajā reizē runā ar vecākiem. Var gadīties, ka terapija tiek ieteikta arī vecākiem.

Ļoti bieži pie terapeita nāk mamma ar bērnu. Tēvs ne. Un tad es saku, ka arī tētim vajadzētu atnākt. Viņam neesot laika. Piezvanu tēvam. Un ko viņš: “Kas man par daļu, ka manam bērnam skolā nav draugu!?” Tad es paskaidroju: “Bet jūs esat šā bērna tēvs. Jūs daudz labāk pazīstat savu bērnu nekā es. Tāpēc man ir vajadzīga jūsu palīdzība, lai es savukārt varētu labāk palīdzēt jūsu bērnam.” Tad parasti seko atbilde: “Ja jau jūs tā sakāt, labi, es atnākšu.”

Ja izdodas kopīgi domāt un darboties vienā virzienā – kā mēs panāksim un nodrošināsim to, lai bērns varētu augt un attīstīties – , vecākiem vairs nenāk prātā domas: “Ak tad mans bērns ir kļūdījies vai viņam ir kāds defekts, un varbūt es esmu vainīgs pie tā?”

– Vai smilšu spēles terapija var palīdzēt atrisināt jebkuru problēmu?

Var palīdzēt, piemēram, ja bērns naktīs bieži mostas, baidās un raud. Ja viņam nav draugu. Vai arī ja viņš ir ļoti bailīgs, viens pats nekur nevēlas iet. Kā arī ja, kā dažkārt vecāki saka, bērns ir kļuvis bezkaunīgs, manī vairs vispār neklausās. Taču tas , ko pamana un izstāsta vecāki, terapeita skatījumā ir simptomi.

Problēma slēpjas aiz tiem. Varbūt kaut kas notiek ģimenē, piemēram, vecāki gatavojas šķirties. Viņi bērnam par to vēl nav pat stāstījuši, bet bērns iekšēji “to jau zina”. Varbūt zaudēts kāds tuvs cilvēks. Varbūt bērns ir piedzīvojis traumu. Turklāt tā var būt trauma, ko bērns piedzīvojis, vēl pirms sāka runāt. Reizēm šķietami “sliktās uzvedības” iemesls var būt fizisks. Piemēram, vecāki pie manis atveda bērnu un stāstīja, ka viņš skolā vispār neklausās,pat neko nepieraksta. Un kas atklājās? Bērns bija tuvredzīgs, tāpēc nevarēja saskatīt, kas rakstīts uz tāfeles. Ja iemesls ir fizisks, terapeits var ieteikt doties arī pie cita speciālista.

Visās lietās var palīdzēt. Tikai reizēm nepietiek tikai ar smilšu spēļu terapiju, jāizmanto arī citi terapijas veidi. Bet citādi man nav zināms gadījums,kad smilšu spēļu terapiju nevarētu izmantot. Tā noder arī nedziedināmi slimiem bērniem – mazina viņu ciešanas un sāpes.

– Kā smilšu spēle “darbojas”?

Smilšu spēles terapija ir projektīva metode – tās izjūtas, kas cilvēkā ir, viņš mēģina attēlot uz āru, izvēloties piemērotu attēlu. Vārdos bērns nereti var maz ko pasacīt, kas viņā notiek. Bet priekšstats, “bildes” par to, kas viņā notiek, ir katram bērnam. Tiešām – pirms pavisam mazs bērniņš sāk runāt, viņš jau domā attēlos. Ierodoties pie smilšu spēles terapeita, bērns redz jaukas, mīļas lietiņas, kas viņu sagaida.

Šeit ir terapeits, kas teju stundu veltīs tikai un vienīgi viņam. Terapeits saka: “Tu vari darīt, ko vien vēlies, – ņemt jebkuru figūriņu un uzbūvēt, ko vien vēlies.” Bērns plauktos meklē sev piemērotas figūriņas. Kamēr tas notiek, nerunā ne terapeits, ne bērns.

To, kas notiek sesijās, var salīdzināt ar nokļūšanu bērna sapnī – tas, kas ir bērnā, darbojoties smilšu kastē, tiek parādīts uz āru, un arī terapeits tad var to ieraudzīt. Margareta Lovenfelde,kas atklāja smilšu spēli,teikusi, ka katram bērnam ir savs noslēpumainais dārzs un šajā dārzā var ieiet tikai bērni. Mēs, pieaugušie, to nevaram. Un tāpēc bērniem jāpastāsta mums par savu dvēseles dārzu. Bet, lai bērns sāktu stāstīt, viņam jāuzticas pieaugušajam. Labs terapeits spēj radīt šādu uzticēšanos. Reizēm ir tā, ka bērns vairāk stāsta terapeitam nekā mammai.

Un – pats svarīgākais! – kad bērns pabeidzis likt smilšu bildi, terapeitam jāspēj izlasīt to, ko bērns vēlējies pateikt. Dažkārt, kad bilde ir gatava, bērns pastāsta par to, ko viņš vēlējies attēlot. Dažkārt pajautā terapeits, bet reizēm vispār netiek runāts nekas. Tiek izmantota simbolu valoda. Ja jūs vēlētos attēlot kaut ko dusmīgu, bīstamu, kādas figūras jūs izvēlētos?

– Lielas, dusmīgas – dinozauru, gorillu… bet maziem bērniem dinozauri patīk…

Lai jau patīk… bet, kad es jautāju, ko jūs izvēlētos, jūs to tūlīt varējāt nosaukt. Kad bērns kaut ko attēlojis smilšu bildē, vārdos viņš var pateikt ko pavisam citu. Un tad es varu redzēt abus slāņus: valodas līmeni un attēlu. Gadās, ka bērns attēlo sevi kā ļoti spēcīgu un drosmīgu, bet aiz tā patiesībā slēpjas mazs, bailīgs zaķēns.

– Kā var zināt, ka kastē uzbūvēts tas, kas bērnam šķiet būtisks, nevis bilde tapusi pēdējās redzētās multfilmas iespaidā?

Smilšu spēlē patiesi tiek izmantotas ļoti daudzveidīgas figūras, arī tādas, kas redzētas filmās. Un sesijā bērns var pastāstīt, ka nesen bijis pie jūras un darījis tur šo vai to, un smilšu kastē to attēlo. Bet bērns jau neparāda to, kas bija realitātē vai to, ko viņš redzēja filmiņā. Bērns parāda to,ko notikuma laikā izjuta sevī, to, kas nogūla viņa iekšienē. Un no iekšienes tiek projicēts uz smilšu kastes bildi. Piemēram, izvēloties figūriņas, bērns vai nu identificē sevi ar lielo un spēcīgo Maksi, vai ar kādu mazulīti, kuram vienmēr klājas slikti. To es smilšu bildē redzu uzreiz: vai bērniņš ir bailīgs vai arī uzskata, ka ir vislielākais un varenākais. Un, ja viņš uzskata, ka ir visspēcīgākais un vislielākais, bieži gadās, ka viņam nav visai daudz draugu.Tāpēc jau terapeitam ir daudz jāmācās – jāiemācās lasīt smilšu bildes, lai varētu palīdzēt. Bet tas, ka smilšu terapija darbojas, ir efektīva, nav tikai terapeitu novērojums. Arī zinātnieki to, cik nu iespējams, ir pētījuši un nonākuši pie atziņas, ka smilšu spēles terapija spēj palīdzēt.

Visu, ko bērns stāsta bildē terapeitam, viņš vienlaikus pastāsta arī sev. No savām zemapziņas dzīlēm bērns izceļ apziņā kaut ko sev svarīgu. Smilšu spēļu terapeiti ir mācījušies no Kārļa Gustava Junga par zemapziņu un apziņu. Neapzinātais – zemapziņa – vada visu mūsu dzīvi. Nav tā ka terapeits skaļi pasaka visu, ko bildē redz. Bet viņš bērna vietā saredz gan traumu, kas mazo skārusi, gan to,kas bērnā notiek tobrīd, gan to, kādus resursus bērnā atraisīt, lai vadītu viņu tālāk terapijā. Tā ir vislielākā atšķirība no vienkāršas paspēlēšanās ar bērnu.

Gunta Šēnberga

“Mans Mazais”

 

* Par piemērotāko vecumu, kad bērnam apmeklēt smilšu terapiju Ģimenes psiholoģijas centrā LĪNA, lūdzam sazināties ar mūsu administratori pa tālruni 29451188.

Autors
Vairāk no Līna

6 vīri, kas būtu nepieciešami katrai sievietei

Turpinām iepazīstināt ar mūsuprāt noderīgām grāmatām* par dažādām psiholoģijas tēmām. Jūnijā LĪNAs...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *