Tikt galā ar sevi

Mother holding crying baby. Young woman with her little son.
Kad jaunās mammas nejūtas labi, bieži dzirdam viņas sakām “Netieku galā ar sevi”. Parasti, parunājot ar šīm mammām vairāk, izrādās, ka viņu ikdienā ar bērniņu vai arī grūtniecības pieredzē ir bijis kas tāds, kas no viņām ir prasījis tik daudz spēka, ka, šķiet, spēka rezerves ir iztērētas vēl kādam laikam uz priekšu. Tie var būt zaudējumi – grūtniecības vai kāda tuvinieka, arī darba zaudējums, apdraudējums veselībai vai finansiālas grūtības, reizēm arī vientulība un mīlestības trūkums. Bet iekšējā (un iespējams arī apkārtējo) vēlme būt laimīgai un labai mammai, sievai vai darbiniecei liek saņemties un savā pienākumu saraksta galā ielikt vēl vienu uzdevumu “tikt galā ar sevi”. Visbiežāk šī apņemšanās beidzas ar cenšanos kļūt ārēji smaidīgākai, “labākai”, taču iekšēji piedzīvojot arvien lielāku izmisumu un bezspēcību, jo tikt galā ar sevi nav izdevies. Tam pievienojas vainas un kauna sajūtas par to, ka neesmu “laba mamma”, jo ikdiena pastāvīgi ir pāri maniem spēkiem.
 
Pēc smagām un izsmeļošām pieredzēm nav nemaz tik viegli, vai pat ir neiespējami ātri “tikt galā ar sevi”. Bērniņa gaidīšana un dzemdības ir fiziski un emocionāli ļoti intensīva pieredze. Tā var būt pieredze, kas dod gandarījumu, ka es varu augt un varēt vairāk, ja  resursu ir pietiekami. Diemžēl šajā intensīvajā laikā pastāv arī lielāks risks sievietei savus spēkus kādā brīdī pārtērēt. Tad rodas sajūta, ka ja kaut cik tieku galā ar mājas darbiem un bērnu, tad ar sevi vairs galīgi “netieku galā”.
 
Kā būtu, ja tā vietā, lai mēģinātu “tikt galā ar sevi”, mēs meklētu veidus, kā stiprināt sevi? Angļu valodā tiek lietots izteiciens “Hold space” jeb “dot vietu”. Dot sev vietu un laiku iepazīt jauno situāciju un “jauno sevi”. Pamazām ieskatīties acīs un izpētīt savas emocijas pēc zaudējuma vai traumatiskas pieredzes, lai cik tās būtu sāpīgas un nepatīkamas. Lai varētu doties tālāk un baudīt dzīvi ne tikai “izdzīvošanas režīmā”, kur valda pastāvīgas bailes un piesardzība, bet no jauna piedzīvot arī prieku. 
 
Dot sev vietu un laiku pirmkārt sieviete var pati – kaut uz 5 minūtēm paelpojot, sajūtot sevi, savu smagumu, arī izraudoties. Taču svarīgi, ka sieviete saņem arī piemērotu atbalstu – no kāda, kurš ir gatavs dot vietu un laiku sievietei paust savas domas un izjūtas, negaidot, ka ar kaut ko vajadzētu “tikt galā”. Tās var būt sarunas ar kādu tuvu cilvēku vai speciālistu – psihologu, psihoterapeitu vai PEP mammu. Tā var būt arī nepamācoša praktiska palīdzība mājas darbos vai bērniņa pieskatīšanā. Tik ilgi, cik tas būs vajadzīgs, lai sieviete atkal sajustos gana stipra, lai piedzīvotu prieku un ļautos dzīvei.
 
Vairāk par emocijām un domām, kas piemeklē pēc sarežģītas grūtniecības vai grūtniecības zaudējuma psiholoģe Vita Kalniņa stāstīs vebinārā “Kā pārvarēt bailes pēc iepriekšējas neveiksmīgas grūtniecības pieredzes?”
Par skumjām un nomāktību pēcdzemdību periodā vairāk būs iespējams uzzināt vebinārā “Vajadzētu justies laimīgai, bet biežāk esmu izmisusi…” Ko iesākt ar pēcdzemdību nomāktību?
Autors
Vairāk no Līna

Adventes kalendārs

      Šonedēļ sākas advente – īpašs gaidīšanas laiks mums visiem, kad...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *