Lai cik arī skaists rudens paveras aiz mana virtuves loga, no rītiem ar grūtībām piespiežu sevi pa to paskatīties. Iemesls tam ir dažu soļu attālumā esošais bērnudārzs, uz kuru agrās stundās plūst vecāki ar savām atvasēm. Tieši rudenī turp tiek vesti un nesti mazuļi, kuriem nav saprotams, kāpēc un par ko viņiem jāpavada gara diena vietā, kur nav tuvinieku. Vietā, kur viņam pēkšņi jātiek pašam galā ar savām emocijām, jo audzinātājai nepietiek roku, klēpja un iekšēja spēka. Vietā, uz kuru ejot, visi raud, arī daudzas mammas. Vai tiešām tā ir jābūt? 

Ir skaidrs, ka diemžēl dažādu ārēju apstākļu dēļ ir vecāki, kuriem jādodas darbā, kamēr bērni vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu. Tas noved pie tā, ka mazuļi gada, pusotra, divu gadu vecumā tiek atstāti citu cilvēku aprūpē. Daudzviet pasaulē tas ir pat vēl agrāks laiks, nekā pie mums Latvijā, tāpēc arī tas mudinājis pētniekus izanalizēt, kādas sekas tas var nest līdz bērna attīstībai. Emocionālā pārslodzē attīstība kavējas. Paradoksāli man šķiet tas, ka daudzi vecāki pie mums uzskata, ka agrīna došanās uz bērnudārzu bērnu kaut kā īpaši attīstīs. Izrādās, notiek pretējais. Bērni, kas ir jaunāki par 3 gadiem, kā vienu no savām pamatvajadzībām piedzīvo vajadzību pēc drošības un savas piesaistes personas aizsardzības, parasti tie ir viņa vecāki. Piedzīvojot ilgstošu šķiršanos no vecākiem, tik mazā vecumā bērnam ir jāmēģina tas, ko no attīstības viedokļa viņš vēl īsti nespēj – tikt galā ar savām emocijām pašam. Diemžēl tas, ko mēs saucam par “pierašanu”, nereti ir bezcerīga samierināšanās, lai izdzīvotu ārkārtas situācijā, un šādas spriedzes apstākļos bērna normālā attīstība uz priekšu rit ar grūtībām. Savā ziņā var teikt, ka mazulim nepaliek pāri iekšēja spēka, ko veltīt izpētes un mācību procesiem.

Nelaist prom mammu un tēti, raudāt un skriet līdzi, ir veselīga bērna reakcija, ja bērnudārza gaitas uzsāktas pārāk agrā vecumā, strauji un nepiemērotā veidā. Bērni savu piesaistes uzvedību rāda, meklējot un saucot mammu vai tēti, raud, seko viņiem līdz, kur viņi dodas, pieķeras cieši, nelaižot prom šķiršanās situācijās. Tā ir normāla un veselīga bērna reakcija, ar kuras palīdzību viņš nodrošina savu fizisko un emocionālo izdzīvošanu. Ja mazs bērns neprotestē pret strauju palikšanu vienam, tas nenozīmē, ka viņam tas nesagādā stresu. Visbiežāk viņš šo stresa reakciju no apkārtējiem slēpj, taču iespējams reakcija būs vērojam bērna uzvedības izmaiņās vai slimošanā.

Kā palīdzēt mazajam bērnam?

• ­ Rūpīgi apsver, vai Tev nav citas iespējas, un tiešām mazulim pirms divarpus trīs gadu vecuma jādodas bērnudārzā. Varbūt tomēr vari palikt mājās vēl pati, sarunāt omīti vai auklīti? Ir pierādīts, ka tieši ilgās stundas, kas šai vecumā pavadītas ārpus mājas un ģimeniskas atmosfēras, nelabvēlīgi ietekmē bērna uzvedību vēlāk.
• ­ Ja Tev nav citu iespēju, tad iestājies par to, lai vari palīdzēt savam bērnam pēc iespējas justies drošāk. Meklē iespēju, kur grupiņā ir dažāda vecuma bērni, un tā ir neliela. Tiek uzskatīts, ka viens pieaugušais emocionāli pilnvērtīgi var pievērsties maksimāli sešiem maziem bērniem.­
• Ja arī tas šķiet nerealizējami, tad vismaz mēģini vienoties par to, lai bērns Tavā klātbūtnē izveido uzticības pilnas attiecības ar audzinātāju. Priekš tā būtiski, lai mamma kopā ar bērnu pavada parastu bērnudārza dienu, palīdzot viņam dibināt kontaktu ar audzinātāju. Vidēji mazam bērnam šim procesam vajadzīgas divas nedēļas nodzīvot dārziņā kopā ar mammu.
• ­ Mazu bērnu smagās emocijas, šķiroties no vecākiem, ir arī liela pārslodze audzinātājām un pārējiem bērniem. Mēģini noskaidrot, kad daļa bērnu jau būs iedzīvojušies, un sāciet uz dārziņu doties kādas nedēļas vēlāk par citiem.
• ­ Centies mazuli no dārziņa izņemt pēc iespējas agrāk. Ja Tavam bērnam pusdienlaiku iespējams gulēt mājās, dod viņam šo iespēju.
• ­ Ja pamani, ka Tev pašai mazo grūti atstāt dārziņā, mēģini vēlreiz pārdomāt, cik tas ir nepieciešams, vai gūsti gandarījumu savā darbā, uz kuru dodies prom no bērna? Reizēm Tavas un bērna ciešanas visas dienas garumā var izrādīties nevajadzīgas.
• ­ Ja Tavas jūtas ir pārāk intensīvas, sameklē psihoterapeitu, ar kuru to pārrunāt. Iespējams, tas, kas Tevī raud, ir Tavs Iekšējais bērns, kurš savulaik ļoti agri tika atstāts silītē vai pat nedēļas dārziņā. Šie ir brīži, kad vecās sāpes atgriežas.

­ Ja esi sagaidījusi bērnudārzam piemērotāku bērna vecumu, priecājies, kā bērns veido jaunas draudzības ar citiem bērniem. Bērnudārzs īstajā laikā var ienest bērna dzīvē daudz interesanta.

Daudz informācijas par to, kā organizēt bērnam veselīgu vidi bērnudārzā agrīnā vecumā atrodams mājas lapā gaimh.org .

Vācijā veikts pētījums rāda, ka bērnam, lai viņa attīstība noritētu optimāli, pirmajos divos dzīves gados 40% no viņa nomoda laika svarīgi būt nedalītā kontaktā ar vienu pieaugušo, trešajā dzīves gadā šis laiks sarūk uz 25%, ceturtajā uz 20%.

Raksts tapis sadarbībā ar Žurnālu "Veselība".

Attēls: http://bit.ly/1OqoQEv