Kāpēc pēc dzemdībām joprojām domāju par piedzīvoto?
Pēc dzemdībām daudzas sievietes ir pārsteigtas par to, cik bieži domas atgriežas pie dzemdību pieredzes. Pat tad, ja apkārtējie atgādina, ka "galvenais lai bērniņam viss ir labi!", reizēm emocijas pēc dzemdībām saglabājas vēl ilgi. Un patiesi – dzemdības ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem sievietes dzīvē. Ir normāli just pretrunīgas jūtas un reizēm ir nepieciešams laiks, lai emocionāli pārstrādātu piedzīvoto.
Kāpēc dzemdību pieredze var turpināt ietekmēt pašsajūtu?
Katra sieviete dzemdības piedzīvo atšķirīgi. Vienai tās kļūst par spēcinošu un skaistu notikumu, citai – par grūtu, biedējošu vai pat izmisuma pilnu pieredzi, kas vēl ilgi pēc mazuļa piedzimšanas turpina negatīvi ietekmēt sievietes pašsajūtu.
Tas ir mīts, ka dzemdību sāpes aizmirstas uzreiz. Reizēm to no sievietes sagaida arī apkārtējie un šādas gaidas liek jaunajai mammai domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Taču katrai sievietei ir nepieciešams atšķirīgs laiks, lai pieņemtu un emocionāli pārstrādātu piedzīvoto.
Ko iesākt ar dzemdībās piedzīvoto?
Lielai daļai jauno mammu pie pirmās iespējas gribas runāt par savām dzemdībām. Sajūtot iejūtīgu attieksmi, sieviete var piedzīvot, kā šis notikums pamazām iekļaujas viņas dzīvesstāstā.
Taču daļa jauno mammu ar savu pieredzi paliek vienas. Viņām šķiet neērti par to stāstīt, citām ir bail no nosodījuma vai arī pastāv bažas, ka ar viņu pieredzi klausītājs apiesies neiejūtīgi, piemēram, pārtraucot stāstu, mainot tēmu vai sākot stāstīt par savu dzemdību pieredzi.
Stāstot dzemdību stāstu, dabiskas ir dažādas jūtas. Stāstu var pavadīt arī asaras.
Ja neviens tuvinieks vai profesionālis, ko sieviete satiek pēc savām dzemdībām, īsti neinteresējas par mammas izjūtām saistībā ar dzemdībām, būtu svarīgi meklēt cilvēku, ar kuru pārrunāt piedzīvoto. Tā varētu būt, piemēram, PEP mamma. PEP mamma var palīdzēt arī izvērtēt, vai konkrētajā situācijā varētu būt vajadzība vērsties pie psihologa vai psihoterapijas speciālista.
Rakstīšana var palīdzēt pārstrādāt dzemdību pieredzi
Ja par notikušo ir grūti runāt vai vienkārši – nav iespējams vai negribas tajā dalīties ar citiem, veids, kā sev palīdzēt, ir savu pieredzi pierakstīt. Nav viena pareizā veida, kā to darīt. Dažas sievietes raksta ar roku, citas datorā vai telefonā.
Ja apsver domu savu pieredzi ievietot publiskai lasīšanai interneta vidē, vispirms pavaicā sev – kādi varētu būt ieguvumi un kas no citu cilvēku reakcijām tevi varētu ievainot vai sāpināt.
Ja vēlies izmantot rakstīšanu kā veidu, kā sev palīdzēt, taču nezini, ko un kā rakstīt, noderīga varētu būt intuitīvā rakstīšanas metode. Mēģini sevi domās aizvest atpakaļ pie notikušā un pieraksti visu, kas nāk prātā. Neprāto, neanalizē, nepievērs uzmanību pareizrakstībai. Mēģini rakstīt, neatraujot pildspalvu no papīra, neliekot pieturzīmes vai atkāpes. Ja jūti, ka atmiņu radītās emocijas kļūst pārāk intensīvas, paņem pauzi šajā procesā. Pastaigā, padzeries un pakusties, pirms turpini.
Ja dzemdību pieredze turpina traucēt ikdienai
Dzemdības ir notikums, kas pēkšņi var aizvirzīties negaidītā gultnē. Pat ja esi labi sagatavojusies, var nākties vilties. Ne visas sarežģītas dzemdības kļūst par traumatisku pieredzi. Tomēr, ja tā notiek, būtu svarīgi, ka sieviete saņem iejūtīgu atbalstu, lai tās ietekme būtu pēc iespējas mazāka vēlākā laikā.
Ir vērts meklēt papildu atbalstu, ja pamani, ka:
- domas par dzemdībām atgriežas atkal un atkal, un izraisa ļoti spēcīgas emocijas;
- ir grūti vai neiespējami runāt par notikušo;
- izvairies no visa, kas atgādina par dzemdībām, piemēram, citu mammu stāstiem vai dzemdību iestādes apmeklēšanas;
- joprojām izjūti spēcīgu trauksmi, bezpalīdzību vai bailes – tā, it kā tu joprojām piedzīvotu notikušo;
- šķiet, ka piedzīvotais traucē baudīt laiku kopā ar mazuli vai veidot ar viņu tuvību.
Šīs pazīmes var liecināt, ka piedzīvotais joprojām nav līdz galam emocionāli pārstrādāts un būtu vērtīgi saņemt iejūtīgu un profesionālu atbalstu.
Dzemdību pieredze kļūst par daļu no tava stāsta
Dzemdības ne vienmēr izdodas tādas, kā iztēlojamies. Taču tam nav jānosaka viss turpmākais ceļš mammas lomā. Jo vairāk drošības, līdzjūtības un atbalsta sieviete piedzīvo pēc dzemdībām, jo vieglāk notikušo pieņemt kā daļu no sava dzīvesstāsta.
Kā jau no gaidību laika veidot drošas attiecības ar mazuli, labāk izprast viņa vajadzības un ar lielāku pārliecību piedzīvot pārmaiņas, ko bērna piedzimšana ienes ģimenē? Kā ar iejūtību pievērsties sev, ja bērniņa piedzimšana nesusi arī sarežģītas emocijas?
Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, kas interesē un satrauc topošos un jaunos vecākus, atradīsi Vitas Kalniņas grāmatas “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē. Būt kopā no ieņemšanas līdz 6 mēnešu vecumam” atjaunotajā un papildinātajā izdevumā.
Grāmata gaidāma 2026. gada novembrī.