Trauksmi un depresiju mēs esam ieraduši uzskatīt par tādu kā slimību, no kuras vajadzētu atbrīvoties, taču šāds uzskats rada maldīgu izpratni par izjūtām un patieso grūtību cēloni. Piemēram, ja cilvēks salauž roku, dodoties pie ārsta viņš parasti nesaka: „Man ir sāpīgās rokas slimība.” Sāpes ir signāls par to, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā. Ja ilgstoši atrodamies ārā bez piemērota apģērba, mēs nesakām: „Man ir aukstuma sindroms.” Tāpat, ja neesam paēduši un jūtamies izsalkuši, mēs neteiktu, ka mūs piemeklējusi „bada slimība”. Tas, ka jūtam sāpes, aukstumu vai izsalkumu, nozīmē, ka kādas no mūsu ķermeņa pamatvajadzībām (vajadzība pēc ķermeņa veseluma, siltuma vai pārtikas) nav apmierinātas. Taču sajūtas, ko mēs jūtam, nav pati problēma.

 

Sarunās ar psihoterapeitu cilvēki nereti sūdzas par nomāktību, depresīvām izjūtām vai satraukumu. Taču šīs izjūtas līdzīgi kā fiziskas sāpes, izsalkums vai salšana ir kā informatīvas reakcijas par to, ka kaut kas dzīvē nenotiek saskaņā ar konkrētā cilvēka vajadzībām. Depresija un trauksme pārsvarā rāda, ka cilvēka psihiskā veselība cieš un kādas no psihosociālajām vai attiecību vajadzībām nav apmierinātas. Runājot par to, kas šobrīd notiek cilvēka dzīvē, parasti drīz vien atklājas, ka cilvēkam, kas izjūt depresiju, ir arī ilgstošas grūtības kādās no attiecībām – ar ģimeni, draugiem, partneri vai pašam ar sevi.

 

Cilvēki ir izteikti sabiedriskas būtnes, tādēļ tiem ir nepieciešams apmierināt vajadzību pēc 1) ģimenes, 2) domubiedriem un draugiem, 3) dzīvesbiedra un romantiskām attiecībām, 4) sociālās piederības. Šīm vajadzībām var pieskaitīt arī attiecības ar sevi un to, cik lielā mērā cilvēks ar sevi jūtas labi un pieņem sevi. Tādēļ ir svarīgi, ka mēs jūtamies novērtēti un pamanīti attiecībās ar savu ģimeni, draugiem, partneriem un ka mums ir savs veids, kā justies iederīgiem un novērtētiem sabiedrībā. Un ir būtiski, ka mēs izjūtam cieņu un esam iejūtīgi paši pret sevi.

 

Depresija ir veids, kā emocionālā sistēma ziņo, ka kaut kas nedarbojas un cilvēka emocionālās vajadzības netiek apmierinātas. Ja kādā no attiecību jomām (ar ģimeni, draugiem, sabiedrību vai sevi pašu) ir problēmas, depresija šajā gadījumā ir tieši tas pats, kas just sāpes, kad ir salauzta roka, just aukstumu, kad ārā ir auksts, vai justies izsalkušam, kad veselu dienu nav ēsts.

 

Ir skumji, ja mūsu sabiedrībā depresija bieži kalpo nevis, kā iemesls, lai risinātu sasāpējušas problēmas un nodrošinātu līdzcilvēku atbalstu, bet gan rada tālāku cilvēka sociālu izolāciju, kas pastiprina noslēgšanos sevī, bezdarbību, sevis noniecināšanu, reibinošu vielu lietošanu un tādējādi ieved vēl dziļākā depresijā.

 

Der atcerēties, ka depresija un trauksme ir simptomi, kas brīdina par neapmierinātām psihosociālām vajadzībām, tādēļ uz šo izjūtu mazināšanu, piemēram, ar medikamentiem varētu skatīties līdzīgi kā uz sāpju, bada un aukstuma sajūtas novēršanu ar zālēm, kas padara nejūtīgu, tā vietā, lai ārstētu brūci, sasildītos vai paēstu.

 

Lai Jums šajā pavasarī izdodas parūpēties par sevi, apmierinot patiesās vajadzības!