Mēģini satikt savu Iekšējo bērnu

Iekšējam bērnam mūsos ir dažādas izpausmes. Tas liek par sevi manīt, kad pēkšņi izdomājam nopeldēties ar visām drēbēm vasarā, vai metamies sniegā, lai taisītu eņģelīšus ziemā. Tas liek mums atcerēties vecmammu, kad sasmaržojam svaigi ceptas ābolkūkas smaržu, un bez vecākiem slimnīcā pavadīto laiku, kad degunā iecērtas auzu putras aromāts. Mēs sajūtam bērnu sevī, vācot akmentiņus jūras malā un no smiltīm būvējot pilis.

Dažreiz tie ir arī skumji brīži, kad satiekam savu Iekšējo bērnu. Varbūt tā ir vientulības un pamestības izjūta. Spējas dusmas un spīts, ko jūtam pret kādu tik intensīvi, ka paši apjūkam, vai arī nojaušam, ka šis kāds atgādina nozīmīgu personu no pagātnes. Iespējams parādās spēja dziļa sāpe, kurai šodien nerodam racionālu skaidrojumu. Tās ir Iekšēja bērna izjūtas, kas mēdz būt tik spilgtas un neatbilstošas mūsu pieauguša cilvēka iespējām ietekmēt savu dzīvi pozitīvā veidā.

Nereti esam apguvuši, kā nejust vilšanās, aizvainojumus un pāridarījumus no bērnības, diemžēl vienlaikus zaudējot arī spēju priecāties, uzticēties un ļauties. Daži pat ir iemācījušies tam rast aizstājējus – televīzijas skatīšanās, pārmērīga ēšana, dators, dzeršana, smēķēšana, skriešana, pārmērīga strādāšana un visas citas atkarības, kādas vien eksistē. Mēs ilgojamies pēc patiesa prieka un sajūsmas par dzīvi, tai pat laikā to daļu sevī, kas spēj to just, esam aizbīdījuši tālu prom un ignorējam.

Mēs visi nēsājam sevī savu bērna daļu – gan spēcīgo, radošo, spontāno, gan ievainoto un sāpināto. Neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nē. Nesaistīti ar to, vai mēs atceramies savas bērnības notikumus vai arī tie ir izbalējuši atmiņā. Iekšējais bērns ir kļuvis par mūsu personības daļu, un ir vērts viņu atklāt un iepazīt.

Bērnu un pieaugušo komunikācija jau reālajā dzīvē mēdz nebūt vienkārša, taču šajā gadījumā runa ir par tām Iekšējām daļām, kas nereti jau ilgi savstarpēji nav kontaktējušās. Iespējams, ka Iekšējais pieaugušais līdz šim nespēja vai nevēlējās apzināti pievērsties Iekšējam bērnam, tāpat arī, ka Iekšējais bērns nespēja atklāt sevi un uzticēties. Tāpēc varētu būt, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr viņi satiekas.

Šeit viens no veidiem, kā to mēģināt – paņem 2 krāsu rakstāmos. Sāc ar vienu, ko paņem savā vadošajā rokā (ja esi labrocis, tad labajā, ja kreilis, kreisajā), caur šo roku runā Tava pieaugušā daļa. Atbildes raksti ar otru krāsu un nevadošo roku, tā runā Tavs Iekšējais bērns. Pajautā viņam sev interesējošo, piemēram: Kādas ir Iekšējā bērna vajadzības un kā es tās varu palīdzēt viņam apmierināt? Kādas pozitīvas pieredzes es varu sniegt savam Iekšējam bērnam? Ko Iekšējais bērns var ienest manā dzīvē? Ko viņš vēlas man sniegt? Caur kādām nodarbēm var izpausties Iekšējā bērna potenciāls?

Vita Kalniņa

Psihoterapeite,

vada nodarbības “Ceļojums pie iekšējā bērna”

Vairāk no Vita Kalniņa

Bailes un seksuālās dzīves kvalitāte

Strādājot ar pāriem, līdzās dažādu komunikācijas problēmu risinājumiem, nereti atklājas, ka arī seksuālā...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *