Oktobris visā pasaulē ir grūtniecības, dzemdību laikā vai agrīnā zīdaiņu vecumā mirušo mazuļu piemiņas mēnesis.
Diemžēl arī Latvijā daudzām ģimenēm ir jāsaskaras ar šo sāpīgo pieredzi. Kā tajā būt ar iejūtību pret sevi? Kā iejūtīgi atbalstīt ģimenes, kas to piedzīvo?

Vecākiem, kas piedzīvojuši mazuļa zaudējumu, vienalga cik īsu laiku tas pie viņiem ir bijis, joprojām nav viegli ļauties to izsērot, un līdzcilvēkiem – ļaut viņiem sērot. Situācijā, kad vecākiem pašiem mēdz būt grūti pieņemt savas emocijas, nereti arī no apkārtējiem tiek saņemti aicinājumi tām pēc iespējas ātrāk tikt pāri. Taču vienīgais ceļš, kā šīm emocijām tikt pāri, ir iet tām cauri – ar iejūtību un mīlestību pret sevi.

“Spēja sērot ir svarīga, lai notiktu dziedināšanās. Ja sēras tiek paslaucītas zem paklāja, lielākoties tas nozīmē, ka tās atgriezīsies un liks nodarboties ar sevi vēlākos, vēl mazāk piemērotos brīžos. Visvieglāk un veselīgāk ir ļauties sērām, kad sāpīgais notikums tikko noticis. Jo ilgāk tiek atlikta sērošana, jo vairāk laika un pūļu šis process paņems, kā arī visdrīzāk tajā būs jālūdz palīdzība arī profesionālim” savā grāmatā “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” raksta psiholoģe Vita Kalniņa.

Sēras ir dabīgs un nepieciešams process. Tās palīdz mums atvadīties, pieņemt un atrast jaunu līdzsvaru. Un katram tās notiek savā tempā.
Vecāku sēras, kas zaudējuši mazuli gaidību vai dzemdību laikā ir īpaši apgrūtinātas, jo sabiedrība nepiešķir šādam zaudējumam nozīmi, neviens cits vēl nav iepazinis šo bērniņu, vecāki var justies nesaprasti un izolēti. Apkārtējie var apgrūtināt sērošanu, mierinot ar tukšām, brīžiem pat neiejūtīgām frāzēm.

Veselīga sērošana nozīmē ļaušanos emocijām, dodot sev laiku, runājot par to un, ja nepieciešams, meklējot profesionālu atbalstu.

Sērojošiem vecākiem nepalīdz:

• izlikšanās, ka nekas nav noticis,
• izvairīšanās tikties,
• sērojošo sajūtu novērtēšna par zemu,
• steidzināšana, ka nu jau būtu jājūtas labāk,
• mēģinājumi mazināt sāpīgās atmiņas, izvairoties par to runāt,
• neiejūtīgas frāzes – “Tu vēl esi jauna, Tev būs citi bērni”, “Tev jau ir citi bērni”, “Priecājies, ka tā notika, varbūt piedzimtu slims bērns”, “Neraudi taču”, utml.

 

Sērojošiem vecākiem palīdz:

• būšana līdzās,
• sarunas par zaudējumu (tas neliek viņiem ciest vēl vairāk),
• sajūta, ka jūsu klātbūtnē viņi drīkst raudāt,
• pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus – tas viss var aizstāt tūkstoš vārdu,
• ieklausīšanās un spēja sajust, kad klusēt, kad runāt, kad būt līdzās un kad atstāt vienus,
• ja apkārtējie pieņem mazulīti. Ja bērniņam ir iedots vārdiņš, sauc viņu vārdā, atzīst par daļu no šīs ģimenes,
• praktiskas rūpes par vecākiem, pagatavojot ēst utml.,
• neaizmirst, ka arī tētis sēro,
• piemēroti vārdi – “Man ir ļoti žēl”, “Tam priekš jums ir jābūt smagi”, “Es esmu šeit un klausos”, “Dod sev laiku”, “Es nezinu, ko lai saku”, “Kā Tev ar šo visu klājas?”, “Vai Tu vēlies man pastāstīt par savu bērniņu?”, “Tev nav jāvairās manā klātbūtnē raudāt”, “Ko es varu Tavā labā izdarīt?”

 

Esiet iejūtīgi. Esiet līdzās. Nebēdziet no sērām.