Ieraugi savu bērnu, nevis seko savām bailēm būt nepareizs!

Uzskatu, ka liela daļa grūtību ģimenēs sākas brīdī, kad tā vietā, lai vērotu savu bērnu un sekotu viņa vajadzībām, ko viņš jau pavisam agrīni tā vai citādāk pauž, vecāki mēģina atrast informāciju par to, kas ir pareizi. Diemžēl apkārtējie, tai skaitā dažādi speciālisti, mēdz sniegt pretrunīgu informāciju, un reti atbalsta vecākus savas vecāku intuīcijas sajušanā. Nereti vecāki sastopas ar diagnozēm un vērtējumiem par sava bērna attīstību, kas laupa viņiem drosmi ticēt savām sajūtām, kas izsauc kauna un vainas sajūtas par to, ka neatbilst kādam priekšstatam par labu mammu vai tēti.

Lai cik varbūt primitīvi tas arī izklausās, cilvēks ir bioloģiska būtne. Ja skatāmies uz mazuļa uzvedību, tad to nosaka viņa bioloģiski noteiktās vajadzības. Viņš vēl neko nezina par pieklājību, par to, kā jāuzvedas konkrētā sabiedrībā. Viņam nav ne jausmas, ka ar savu vajadzību paušanu viņš var kļūt nepareizs vai neērts. Šī paša mazuļa vecāki savukārt parasti zina, kādas ir sabiedrības gaidas attiecībā pret viņiem kā vecākiem. Bieži, lai mēģinātu atbilst šīm gaidām, viņi mēģina no sava bērna panākt uzvedību, kāda nav atbilstošajā vecumā iespējama un ir konfliktā ar mazuļa reālajām vajadzībām.

Mazs bērns neraud tāpēc, ka grib ieriebt saviem vecākiem. Arī ne tāpēc, ka ir galīgi izlaists vai niķīgs. Viņš raud tāpēc, ka citādāk nevar. Kas tieši ir viņa tā brīža vajadzība un kāds atbalsts viņam ir vispiemērotākais, parasti spēj pateikt tikai viņa aprūpētāji, kuri ir kopā ar viņu ik dienas, vērojot, reaģējot, izdarot secinājumus, veidojot kopīgo saprašanās valodu ar bērnu. Pārējie, lai cik arī profesionāli vai pieredzējuši cilvēki, var tikai nojaust vai mēģināt uzminēt, kas bērnam kaiš un kā viņam palīdzēt. Svarīgākais ­ bērns savā pārdzīvojumā nepaliek viens. Jo viens viņš vēl nemāk, un daba (nevis sabiedrība) atļauj viņam to neprast vairāku pirmo dzīves gadu garumā.

Kāds pētījums parāda, ka uz jautājumu, kad vecāki sagaida, lai viņu bērns aizmigtu un gulētu viens pats, Vācijas un Amerikas vecāki atbild 4­-6 mēnešos, kamēr vecāki Kostarikā runā par aptuveni 6 gadiem. Savukārt uz jautājumu, kad viņi sagaida, ka bērns bez mošanās izgulēs visu nakti, pirmie min 4-­5 mēnešus, kamēr otrie nosauc vidēji 3,5 gadus. (Keller, 1999)

Esmu domājusi par to, vai tad, ja mēs ļautu bērniem būt tik maziem, cik viņi ir, un tik nevarīgiem, cik viņi reāli ir, sekojot viņiem viņu attīstībā nevis skrienot tai pa priekšu, vai mēs visi nebūtu mierīgāki un laimīgāki?

Manuprāt ir vērts audzēt imunitāti pret sekliem padomiem, un atvērt acis, ausis un sirdi, lai nepalaistu garām būtisko, nepārprastu, nepieviltu un piedzīvotu kopīgu prieku. Aizejot prom no savas „sirds­vadības”, mēs varam tā arī nekad pa īstam nesatikties ar saviem bērniem. Tas būtu pārāk skumji.

Vairāk no Vita Kalniņa

Mans bērns neēd!

Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no...
Vairāk...

2 komentāri

  • Mana 1,8 gadus vecā meitiņa pasākusi krist gar zemi un kliegt. Kādēļ bērni tā rīkojas un, kā būtu vispareizāk šādā situācijā reaģēt vecākiem?

    • Labdien, Zane!
      Bērni šajā vecumā mēdz krist zemē un kliegt. Iemesli tam var būt dažādi. Ja šķiet, ka šī uzvedība Jums kļūst traucējoša, var meklēt tam risinājumu kopā ar psihologu vai PEP mammu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *