Kad labais tiek pārprasts

Mazuļa zīdīšana it īpaši viņa pirmajā dzīves gadā ir būtiska ne tikai kā pārtikas, bet arī kā emocionālās drošības avots. To esmu uzsvērusi gan savās publikācijās, gan lekcijās un tam tiešām ticu. Tomēr kā tas ir ar jebkurām “labām” lietām – nevietā vai pārmēru izmantotas, tās var kādās situācijās kļūt kaitējošas. Ko tas nozīmē zīdīšanas kontekstā?

Viena no tipiskām situācijām, kad mazuļi jūtas pārprasti un nesaņem piemērotu mammas reakciju, ir tā, ja zīdainis, kurš jūt vajadzību paraudot pārstrādāt uzkrātās emocijas, tiek jau pašā šīs izpausmes sākumā apklusināts ar krūti. Mamma, kura nesaskata šo bērna vajadzību, bet visu tulko kā izsalkuma signālu, šādi var bremzēt bērna emociju izpausmes, kas būtu nepieciešamas emocionālas un fiziskas spriedzes mazināšanai (nereti “tonuss”, ko mudina likvidēt ar masāžas palīdzību, ir sekas šim procesam). Tāpat bērns, kurš šādā situācijā nepiedzīvo, kā mamma viņam “spoguļo” viņa emocijas, palīdz tās vecumam atbilstoši izturēt un pārstrādāt, tiek kavēts savā emociju pašregulācijas attīstībā. Tā vietā, lai pamazām apgūtu, kā var palīdzēt sev tikt galā ar emocijām, viņš iespējams kļūst atkarīgs no zīšanas, kas palīdz ātri emociju slāpēt, taču ilgtermiņā viņa attīstību kavē. Ir lieliski, ja mammas tuvību un drošību, ko sniedz mazulim zīšana no viņas krūts, spēj sabalansēt ar viņa emociju atpazīšanu, atspoguļošanu un ļaušanu viņam tās pārstrādāt.

Mēdz būt, ka mammas ir tik satrauktas un nobijušās savā jaunajā mammas lomā, ar tik daudz neapzinātām un pašām priekš sevis neatļautām emocijām, ka mazuļa raudāšana izsauc asaras pašā mammā. Nereti viņa atklāj – mazulis pie krūts viņu nomierina. Tādējādi viņi apmainās lomām, jo bērns mierina mammu, kas nav mazam cilvēciņam paveicams uzdevums. Viņš ne tikai nesaņem pats atbalstu un drošību, kas viņam pienāktos, bet tiek neatbilstoši vecumam mudināts to sniegt savai mammai.

Reizēm mammas, lai arī pārgurušas no tā, cik bieži mazais prasa krūti, iekšēji tomēr jūtas ļoti glaimotas un caur to bērnam vajadzīgas, jo viņa ir vienīgā, kas var sniegt bērnam mierinājumu. Šī būtu vēl viena situācija, kur mammas pazeminātā pašvērtējuma dēļ, mazulis iespējams tiek padarīts ilgstoši atkarīgs no viņas krūts.

Daudzām mammām brīdis, kad bērniņš pārstāj zīst krūti, ir emocionāli skumjšs, jo savā ziņā tā ir īpašas tuvības un saiknes zaudēšana. Pirmā tāda notika dzemdībās, kad mazulis “iznāca” no mammas ķermeņa. Zīdīšanas pārtraukšana ir atkārtota sava veida šķiršanās situācija, kas mammām mēdz būt skumja. Tomēr dažām mammām tā intuitīvi var likties pārāk sāpīga un neizturama, līdzīgi kā apziņa nebūt vairs bērnam tik ļoti vajadzīgai kā līdz šim. Bērniņi to jūt un bieži glābj savas mammas savā ziņā no viņām pašām – viņi turpina zīst ilgāk nekā varbūt paši to izvēlētos.

Tikai tas, kurš ir droši piesaistījies, var arī būt tik stiprs, lai atdalītos. Ja piesaistīšanās ir notikusi baiļu un dažādu pretrunīgu jūtu fonā, tad arī atdalīšanās ir tikpat pretrunīga un bailīga. Bērni piedzimst ar vajadzību piesaistīties savām mammām, stiprināties šajās pirmajās drošajās attiecībās, lai pamazām kļūtu patstāvīgāki un kaut kad aizietu. Tomēr reizēm mammas to viņiem neļauj, pašas neapzinādamās. To var redzēt gan saistībā ar pārāk ilgu un pat samocītu zīdīšanu, tikpat labi kā ar gadu ziņā pieaugušiem bērniem, kas neiet prom no mammu mājām, kur pie pilna ledusskapja dzīvot šķiet drošāk.

Vita Kalniņa

Vairāk no Vita Kalniņa

Kurš parūpēsies par mammu un tēti?

Mūsdienās, kad zināms, kā dažādos veidos vecāki var nodarīt pāri saviem bērniem,...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *