Kas mēs esam viens otram?

Nesen kādā seminārā dalībniece mums uzticēja stāstu par to, kā pēc padsmit gadu kopdzīves ar savu partneri, esot nesen apprecējušies. Tikai neliela ceremonija, uzvārda maiņa un gredzens pirkstā, bet mainījusies esot visa dzīve. Viņu attiecības it kā jau tās pašas, tai pat laikā tik negaidīti – citādākas. Sieviete apgalvoja, mīļotais aplidojot viņu līdzīgi kā pašā attiecību sākumā. Nē, īstenībā tā, kā vēl nekad iepriekš. Tik īpašas emocijas viņi neesot piedzīvojuši pat tad, kad dzima kopīgie bērni.

Mūsdienās, kad tik pierasts, ka pāri dzīvo kopā, iegādājas kopīgus īpašumus, rada bērnus, bet neprecas, dzirdēts, ka tas nekādi neietekmē attiecību kvalitāti un abu partneru apmierinātību ar attiecībām. Praksē tiekoties ar dažādiem pāriem, sastopos ar situācijām, kad partneri, kas ilgstoši dzīvo kopā, nereti īsti pat nespēj nosaukt, kas viņi viens otram ir. Mīļākie? Draugi? Vīrs un sieva? Kaut kad viņi ir spēruši nozīmīgo soli, sākot dzīvot kopā, varbūt pat radot bērnus, taču tālāka attiecību attīstība ir iestrēgusi. Iepazīstinot, piemēram, kolēģus ar savu partneri, tiek lietots kāds no apzīmējumiem “mana draudzene”, “mans puisis”, “mana bērna mamma”, tomēr parasti ar nelielu mulsuma devu, un tad ātrs lēciens prom no šīs tēmas!

Esmu konsultācijās un arī dzīvē piedzīvojusi, ka pārsvarā vismaz vienam no partneriem šīs situācijas mēdz būt sāpīgas. Nereti līdzās ir jautājumi par to, vai viņš/viņa tiešām mani grib? Vai varu paļauties uz viņu pa īstam? Protams, šādi jautājumi var kļūt aktuāli arī precētiem partneriem, tomēr ģimenes un pāru terapeiti ir novērojuši, ka nedrošība un šaubas ir biežs nereģistrētu partnerattiecību pavadonis. Reizēm gan tas ir tik neciešams un neērts pavadonis, ka tiek apspiests un noslēpts no paša, kā arī otra acīm.

Aiz iespējams vecmodīgā uzskata, ka vīrietim un sievietei, kas izvēlējušies būt kopā, ir jāprecas, atrodas kāda vienkārša, bet ārkārtīgi būtiska cilvēka vajadzība. Tā ir vajadzība, ar kuru mēs visi piedzimstam, un kuru ilgojamies apmierināt ne tikai bērnībā, lai spētu izdzīvot un izaugt. Tā ir vajadzība, kas cilvēku pavada visa mūža garumā – vajadzība pēc piesaistes. Vajadzība būt priekš otra tam vienīgajam/vienīgajai un īpašajam/īpašajai.

Apstiprināt šīs piesaistes esamību citu klātbūtnē paziņojot: “Jā, es esmu tava sieviete.” un “Jā, es esmu tavs vīrietis”, ir veids, kā saistīties ar otru ilgtermiņā. Pat tad, ja mēs apzināmies, ka tas nav garants, ka šīs attiecības ilgs mūžīgi, tas tomēr nozīmē atzīt, ka šai mirklī apzināti izvēlamies būt ar šo otru, un dodam viņam iespēju pa īstam būt ar sevi. Nevis “mazliet”, “drusciņ” un “kamēr nepagadās kas labāks”, bet šai brīdī pa īstam esam iekšā attiecībās ar šo konkrēto cilvēku.

Protams, mazliet dīvaini, ka vajadzība, kas ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, tomēr nešķiet gana būtiska tik daudziem, ja jau viņi izvēlas līdz galam nesaistīties.

Diemžēl daudziem dziļā iekšējā nepieciešamība pēc piesaistes bērnībā nav tikusi pietiekami apmierināta. Ir zināms, ka bērnībā iemācāmies vai nu drošas vai nedrošas piesaistes attiecību modeļus. Tie bērni, kas varējuši piedzīvot to, ka viņu vecāki ir bijuši iejūtīgi, fiziski un emocionāli pieejami, pārsvarā kā pieaugušie spēj brīvi teikt “jā” savam partnerim, lai saistītos ar viņu ilgstošās attiecībās. Ar nedrošās piesaistes bērniem ir citādāk. Vai nu viņi vispār nav piedzīvojuši, ko nozīmē saistīties ar kādu tuvās attiecībās, vai arī bijuši attiecībās, kas svārstījušās no pārmērīgi ciešas piesaistes uz spēju atraidījumu. Šie cilvēki no vienas puses ļoti ilgojas pēc patiesi tuvām attiecībām, taču vienlaikus viņiem no tām ir arī ārkārtīgi bail.

Esot “nedefinētās” partnerattiecībās, viņi atrod sava veida risinājumu: viņi ir ar kādu kopā, tomēr tas nav “pa īstam”, tikai tik daudz, cik tuvības viņi spēj izturēt. Tomēr šādās attiecībās viņu dziļā iekšējā vēlme pēc tuvām attiecībām līdz galam tā arī paliek neapmierināta. Tāpat, nepieņemot savu lēmumu par labu šīm attiecībām, viņi rada vilšanos partnerī, kas būtu vēlējies saistīties, tādējādi tomēr apdraudot šīs attiecības.

Ja pāris jūt, ka nespēj spert soli viens otram tuvāk attiecībās, var būt noderīgi pajautāt sev, vai varbūt vienam vai abiem ir kādas bailes no piesaistes, kas varētu nākt no bērnībā piedzīvotā? Ja tā, tad iespējams dziedināšanu rast pāra, individuālā vai grupu terapijā.

Varbūt pāris izvairās skaidri definēt savas attiecības, jo tad izrādītos, ka viņi nemaz nav un nespēj būt pāris uz mūžu. Iespējams viņi ir kopā izmisuma un baiļu no vientulības dēļ. Varbūt viņi ir kopā kā māsa ar brāli, kā mamma ar dēlu vai kā tētis ar meitu. Ja viņiem nāktos uz šo jautājumu atklāti atbildēt, iespējams, ka sekotu šķiršanās. Jau doma par to bieži rada bailes, tāpēc izšķirošie jautājumi netiek uzdoti ilgstoši. Diemžēl reizēm situācija “atrisinās”, kad viens no viņiem iemīlas kādā trešajā. Tad gan līdzi iegūtajai brīvībai nāk arī rūgts aizvainojums, vilšanās un atraidījuma sāpes.

Tomēr attiecībām iespējams palīdzēt jau ātrāk. Dažreiz ir pietiekami, ka psihoterapijas ietvaros partneri spēj viens no otra distancēties, lai atrisinātu savas individuālās lietas, iekšēji pieaugtu un atkal satiktos viens ar otru “jaunā kvalitātē”. Reizēm gan šī “jaunā kvalitāte” padara par neiespējamu turpināt būt kopā ar šo cilvēku, bet atver durvis citām, piemērotākām attiecībām.

Vita Kalniņa

psiholoģe Ģimenes psiholoģijas centrā LĪNA

Vairāk no Vita Kalniņa

Zīdaiņa mammai nav piena?

Zīdīšana – ne tikai pārtikas, bet arī drošības avots Mūsdienās gandrīz katrai...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Lūdzu atrisini : *
27 + 12 =