Raudāšana un dusmu izpausmes pieder pie tiem bērnu uzvedības veidiem, kas vecākiem parasti sagādā visvairāk grūtību. Vecāki bieži jautā, kā viņiem pareizāk izturēties, kad viņu bērni izplūst asarās? Vai bērns būtu jāmierina, jāignorē, jānovirza viņa uzmanība, jāsoda, viņam jāpiekāpjas vai līdzjūtīgi tai visā jānoklausās? Daži vecāki baidās, ka bērns šādā veidā ar viņiem vēlas manipulēt, citi atkal, ka tā viņš tikai pievērš sev viņu uzmanību brīžos, kad viņi to nav gatavi sniegt.

Nereti bērna raudāšana tiek pielīdzināta tādām uzvedības problēmām kā sišanai, košanai, zagšanai un melošanai, iesakot vecākiem tos ignorēt vai nosodīt. Vēl joprojām parādās uzskats, ka zīdaiņi ar savu raudāšanu vēlējušies manipulēt ar saviem vecākiem, tāpēc reizēm iesaka vecākiem mazuļa asaras ignorēt, lai bērns pats iemācās nomierināties.

Otra galējība savukārt ir audzināšanas stils, kas iesaka vecākiem uz katru bērniņa ieraudāšanos momentā reaģēt, nomierinot viņu ar zīdīšanu vai šūpošanu, paņemot uz rokām. Arī šī attieksme, lai cik iejūtīga tā neliktos, ignorē kādu ļoti būtisku raudāšanas funkciju – emociju pārstrādi, liekot vienlaikus vecākiem uzskatīt, ka viņu uzdevums ir atturēt bērnu no raudāšanas.

Attieksme, ko vēlos paust, ir tāda, kas viennozīmīgi neatbalsta raudošu zīdaiņu un bērnu ignorēšanu. Šais gadījumos vecākiem vai cilvēkiem, kas aprūpē mazu bērnu, vienmēr vajadzētu reaģēt ar mīlestību. Taču ne katru reizi bērna raudāšana nozīmē, ka bērnam ir kāda neapmierināta vajadzība. Bieži raudāšana ir kā dabīgs atslābināšanās mehānisms, ar kuru bērni sev palīdz tikt galā ar kādu uztraucošu pieredzi. Raudāšana īstenībā jau no dzimšanas ir uzskatāma par vienu no bērna pamatvajadzībām.

Kāpēc raudāt ir labi?

Ir novērots, ka pacienti, kas psihoterapijas laikā bieži raud, progresē daudz ātrāk nekā tie, kas tikai ar terapeitu runājas. Tāpat slimnīcās tie bērni, kas sākumā aktīvi protestē un raud, adaptējās daudz veiksmīgāk nekā ārēji “labie” pacienti. Pēdējie gan it kā šķiet ārēji mierīgi, taču vēlāk iespējami dažādi stresa radīti simptomi kā miega, ēšanas un mācīšanās traucējumi.

Raudāšana var arī palīdzēt bērnam “izdzēst no smadzenēm” kādu spēcīgu emocionālu reakciju. Piemēram, ja bērnu ir norējis kāds liels suns, vienā gadījumā iespējams, ka turpmāk viņš baidīsies pat no katra mazākā kranča. Taču, ja par šo situāciju viņam ir izdevies drošā mammas tuvumā kārtīgi izraudāties, tad iespējams turpmāk viņš pret suņiem attieksies ar piesardzību, taču ne agrākajām bailēm. Tas notiek sekojoši – raudāšana drošos apstākļos smadzenēm signalizē, ka briesmas ir pārvarētas, un turpmāk smadzenes vairs šo notikumu neasociēs ar briesmām, kā tas varbūt bijis iepriekš vai būtu gadījumā, ja bērnam nebūtu iespējas izraudāties.

Būtiski ir izprast, ka asaras un dusmu izpausmes ir dziedējošas. Ļaujot bērnam tās izdzīvot, ne tikai palīdzam viņam tikt galā ar piedzīvotajām traumām un mazināt stresu, bet arī pasargājam viņu no iespējamām nākotnes disciplīnas problēmām – hiperaktivitātes un vardarbīgas uzvedības izpausmēm. Bez tam raudāšana uzlabo fizisko un psihisko veselību, uzlabo koncentrēšanās spējas un mācīšanās spējas. Šāda mūsu izprotoša attieksme var palīdzēt arī, ja jārisina miega problēmas. Un protams, šāda attieksme palīdz arī stiprināt vecāku un bērnu attiecības.

Visi bērni piedzīvo stresu, neatkarīgi no tā, cik mīļi pret viņiem ir viņu vecāki. Būtiska raudāšanas un dusmu lēkmju izpausme ir atbrīvoties no stresa, lai saglabātu emocionālo veselību.

Bieži mēs aizmirstam, ka jau bērni un pat zīdaiņi piedzīvo stresu. Katrs bērns uz vienu un to pašu stresa izraisītāju reaģēs citādi, tāpēc būtiski ir sekot līdzi bērna emociju izpausmēm, izprotot, kas tieši bērnu sevišķi uztrauc, un cenšoties šos faktorus samazināt. Bērni parasti stresu pārvar ar kādu no četriem aizsardzības mehānismiem – sarunām, simbolisku rotaļu, smiešanos un raudāšanu, dusmu izpausmes ieskaitot.

Sarunas

Ja vien bērnos uzmanīgi ieklausās, viņi stāsta, kas viņus uztrauc. Tā dara arī pieaugušie. Katram cilvēkam ir vajadzība traumatiskus piedzīvojumus pārstrādāt sarunā, un mums visiem ir nepieciešams, lai kāds mūsos klausās. Jo jaunāks ir bērns, jo mazāka iespēja, ka viņš izvēlēsies šo stresa pievārēšanas mehānismu, un skaidrs, ka to pavisam noteikti nedarīs zīdainis.

Simboliska spēle

Tā sākas aptuveni divu gadu vecumā. Šādi spēlējoties bērni ar leļļu un citu priekšmetu palīdzību izspēlē scēnas no dzīves. Augot lielākiem, bērni šo spēli izspēlē arvien pilnīgāk. Ja bērns ir piedzīvojis kādu traumatisku pieredzi, tad ir būtiski, lai kāds uzmanīgs pieaugušais viņu vēro un viņā klausās. Sapratne un līdzjūtība no mūsu puses parāda bērnam, ka viņa jūtas tiek akceptētas. Šo metodi izmanto arī psihologi.

Smiešanās

Apzināti smiekli bērnam parādās aptuveni piecu mēnešu vecumā. Bērni lielākoties smejas tāpēc, lai pārvarētu bailes un tiktu galā ar apjukumu. Tā piemēram, lai palīdzētu bērnam tikt galā ar bailēm no šķiršanās, labi var izmantot „ku-kū” spēli. Ja pieaugušais uz brīdi pazūd, bet tad atkal parādās, bērns smejas, lai izlādētu spriedzi, kas rodas no šķiršanās bailēm. Zinātniski ir pierādīts, ka smiešanās ir ķermeniski ļoti veselīga. Šo stresa pārvarēšanas mehānismu pārsvarā arī pieaugušie atzīst un pieņem ar patiku, lai arī tikai daži zina, cik smiešanās var būt terapeitiska. Taču mēģinājumi pārvērst raudāšanu par smiešanos nav akceptējami, jo nerespektē bērnā patiesās emocijas, vienlaikus liekot saprast, ka raudāšana nav pieņemama.

Raudāšana un dusmošanās

Ja bērnam ir kādas emocionālas sāpes, tad pirmā reakcija uz tām ir raudāšana. Šī raudāšana ir ļoti veselīga un būtiska, lai atslābinātos. Daudzi pieaugušie to zina un spēj savam bērnam šādā situācijā piedāvāt mīlestības pilnu atbalstu. Tomēr grūtāk to noteikti izdarīt ir tad, ja, piemēram, bērns dusmu lēkmē krīt gar zemi, kad viņam veikalā nepērk saldējumu, vai arī zīdainis mostas neskaitāmas reizes naktī.

Vairākos psiholoģiskos pētījumos ir atklāta saistība starp bērnu biežu un ilgu raudāšanu un vardarbību pret bērniem. Vecāki ātrāk vai vēlāk zaudē pacietību, ja viņu mazulis nemitīgi raud, bet viņiem tā arī paliek neskaidrs raudāšanas iemesls, un neizdodas mazo nomierināt. Daudziem vecākiem šādā situācijā parādās spēcīga vēlme savu bērnu par to sodīt. Lai šādās situācijās palīdzētu vecākiem, kā arī citiem pieaugušajiem, kas ikdienā rūpējas par maziem bērniem, un arī pašiem mazuļiem dzīvot harmoniskās attiecībās bez izmisuma radītas vardarbības, ir svarīgi būt informētiem, kā tieši izturēties, kad bērnam ir spēcīgas emociju izpausmes.

Daudzi pieaugušie uzskata, ka bērni jutīsies labāk, ja pēc iespējas ātrāk pārstās raudāt. Tas ir aplami – vienalga, kas bērnam ir izsaucis stresu, mazulis jutīsies labi tikai tad, kad viņam ļaus raudāt tik daudz vai dusmoties tik daudz, cik viņam tas liksies nepieciešams. Protams, saistībā ar dusmu izpausmēm jābūt konsekventiem attiecībā pret to, ka dusmoties drīkst, tomēr dusmojoties nedrīkst darīt pāri ne sev, ne citiem.

Pieaugušie bieži pārprot sava bērna raudāšanas būtību un mēģina to apspiest, jo tas viņiem apziņā atsauc viņu pašu apspiesto stresu un vajadzību pēc raudāšanas. Šī raudāšanas apspiešana tik pārmantota no paaudzes paaudzē.

Parasti, runājot ar vecākiem, kuriem grūti izturēt savu bērnu raudas, atklājas, ka viņu vecāki bērnībā nav akceptējuši viņu spēcīgas emociju izpausmes. Veidi, kā aizturēt bērna raudāšanu visos laikos bijuši līdzīgi – sodi un draudi („Ja raudāsi, dabūsi pa muti!”), mīlestības liegšana un izolēšana („Šitas, kas te raud, nemaz nav mans bērns. Es tevi šitādu negribu. Ej raudi savā istabā!”), uzmanības novēršana ar spēlēm, mūziku, kustībām, runāšanu, vēl bērnam tiek kaut kas iebāzts mutē – knupītis vai ēdiens, mazulis tiek izsmiets vai kaunināts, bērna sāpes tiek noliegtas un netiek pieņemtas („Tas jau nekas nebija!” situācijās, kad tiešām bija), mazulis tiek slavēts par to, ka neraud, kā arī sasmīdināts vai arī aktīvi iesaistīts sarunā.

Bieži, ja vecāki sevi pavēro šais situācijās no malas, viņi savā rīcībā saskata savu vecāku rīcību. Taču tais brīžos, kad viņi cenšas darīt citādi, ļaujot bērnam raudāt, iespējams, ka viņi paši jūtas bezspēcīgi. Kad acīs sakāpj bērnu dienu neizraudātās asaras, svarīgi apzināties, ka tas nav nekas slikts, un izraudāties nekad nav par vēlu, tomēr, ja tas notiek bērna klātbūtnē, tad ar bērnu par šo jārunā un jāskaidro, lai mazais nenobīstas vai nesāk uzņemties rūpes par mammu situācijā, kur būtu jābūt otrādi.

Kā reakciju uz to, ka viņu apkārtējie raudāšanu neakceptē, bērni attīsta noteiktus uzvedības modeļus, lai spētu apspiest savu vēlmi raudāt.

Parasti bērns prasa vienus un tos pašus mierināšanas veidus, izveidojot sava veida „atkarību”, kas pieaugušo vecumā tiešām arī var kļūt par atkarību, piemēram, mierinot sevi ar saldumiem un pārēšanos, kas nereti aizsākas jau kā mierinājums ar krūti zīdaiņa vecumā un turpinās kā „še, končiņa, tikai neraudi!” mazbērna vecumā, atkarība no reibinošām vielām, pārmērīgām sporta aktivitātēm, ja bērns ir iemācījies, ka tieši kustībā var nomierināties. Bērns, kuram konstanti novērsta uzmanība no viņa emocijām ar bildēm, skatiem pa logu vai televizoru, vēlāk var izvēlēties „apreibināšanos” pie televizora ekrāna, kur daudzās krāsainās bildes un skaņas ļauj nedomāt par realitātē piedzīvotajām emocijām, ignorēt tās.

Raudāšanas apspiešana veicina emocionālu problēmu un uzvedības traucējumu rašanos.

Ir svarīgi izrādīt atbalstu un mīlestību raudošam bērnam, to nekādi nenosodot, pieņemot viņu arī ar viņa negatīvajām emocijām. Ja vecāki bērna raudāšanu regulāri mēģina pārtraukt, mazulis var kļūt agresīvs pret vecākiem vai arī gluži otrādi pārmērīgi pieķēries viņiem. Reizēm atkal bērni mēdz noliegt savu nepieciešamību pēc tuvām attiecībām ar vecākiem, izliekoties īpaši pašpietiekami. Šādi mazuļi pirmajā dzīves gadā parasti meklē kontaktu ar mammu brīžos, kad ir apmierināti nevis nelaimīgi, ko psihologi uzskata par smagu komunikācijas traucējumu starp māti un bērnu.

Kā īsti rīkoties, ja mazulis raud?

Pirmais būtiskais solis ir likvidēt vai mazināt sāpju iemeslu. Ja lielā māsa regulāri dara pāri savam mazajam brālim, ir muļķīgi un bezjēdzīgi reaģēt nepārtraukti, ļaujot brālim par to raudāt. Drīzāk ir jāpalīdz lielajai māsai tikt galā ar vēlmi darīt pāri brālim. Runājot par zīdaini, protams, sākotnēji ir jāpārliecinās, vai ir apmierinātas visas bērna būtiskās vajadzības un vai viņam nekas nesāp.

Nākamais ir bērnā klausīties un pieņemt viņa raudāšanu. Zīdaini vienmēr būtu jāņem rokā, lielākam bērnam tas nav tik būtiski, tomēr svarīgi, lai tai brīdī bērns sajūt, ka sniedzam viņam visu savu uzmanību. Bieži bērni paši raudot meklē ķermeņa kontaktu ar pieaugušo. Šai laikā vissvarīgākais bērnam ir pārliecība, ka kādam viņš ir svarīgs, šis cilvēks viņā klausās, viņu saprot, pieņem un mīl. Ir iespējams, ka šādā mirklī, kas piesātināts ar īpašu uzticēšanos starp bērnu un vecāku, mazulis var sākt raudāt vēl spēcīgāk, taču pamazām šī raudāšana mitēsies pati no sevis. Bērns, kurš ir izraudājies tik, cik jutis par nepieciešamu, vēlāk būs apmierināts un līdzsvarots.

Būtiski panākt situāciju, kurā pieaugušie izprot raudāšanas priekšrocības, atkal atzīst savas pašu jūtas un saviem bērniem sniedz emocionālu drošību, kas viņiem ir vajadzīga, lai varētu raudāt un pārvarēt stresa izpausmes.

Ja bērniņš ir atradis savu veidu, kā emociju izpausmes apspiest, lai kas tas arī nebūtu, no tā var būt ļoti grūti atbrīvoties. Veselīgais ceļš, kā to mainīt, būtu vecākiem pilnībā akceptēt bērna negatīvās emocijas. Akceptēšana šai gadījumā nenozīmē tikai to, ka mēs „ļaujam” bērnam raudāt, tas lielā mērā ietver sevī to, ka mēs ļaujam bērnam justies pieņemtam un mīlētam ar visām šīm negatīvo emociju izpausmēm, un bērns var izraudāties, jusdamies drošs par sevi un par saviem vecākiem. Šis savukārt ir iespējams tikai tad, ja vecāki pieņem paši sevi un savas emocijas. Nereti tas ir iespējams pilnībā tikai tad, kad viņi ir tikuši skaidrībā ar savām attiecībām ar vecākiem, ja viņi ir sakārtojuši sevi iekšēji. Ja pašiem to izdarīt grūti, ir vērts lūgt speciālista palīdzību. Taču iespējams, ka var palīdzēt arī tas, ja savas sajūtas izrunājat ar partneri.

Šie varētu būt pieturas punkti:

• ko darīja tavi vecāki, kad tu kā bērns raudāji vai dusmojies? Pamēģini atcerēties konkrētus notikumus? Kā tu juties?
• Kā tu jūties, kad tavs bērns raud, bet tu nevari atrast konkrētu iemeslu?
• Vai tavs mazulis, kad viņš raud, tev atgādina kādu (jaunāko brāli/māsu, mammu, tevi pašu utt.)? Kā šīs atmiņas ietekmē tavu reakciju uz bērna raudāšanu?
• Vai esi kādreiz raudājis no sirds un pēc tam juties atviegloti? Mēģini atcerēties konkrētu situāciju, vai toreiz kāds cilvēks iejūtīgi klausījās un bija blakus? Kas tā tad bija par sajūtu?

Vita Kalniņa