Kad pāris gaida piedzimstam savu pirmo bērniņu, bieži abi to izjūt kā lielas tuvības un maiguma piepildītu laiku. Fantāzija par to, kāda būs dzīve trijatā, nereti ietver sevī šīs tuvības turpinājumu un pat padziļinājumu. Tie apkārtējie, kuriem ir jau bērni, klusiņām pie sevis ķiķina: “Jā, jā, tad jau redzēsiet, ka īstenībā viss beidzas!” vai arī atklāti iesaka: “Ķeriet brīdi vēl šodien!”. Ko tas īsti nozīmē? Vai tiešām ar visiem ir tā? Vai tā jābūt?
Ģimenes ikdienā tiešām bieži zūd attiecību romantiskais aspekts, kas mēdz piepildīt mazuļa gaidīšanas laiku. Tomēr, ja pāris tajā visā pazaudē viens otru, izjūtot smagu vilšanos, pamestību un aizvainojumu, un sāk fantazēt, ka šķiršanās varētu to padarīt vieglāku, nereti viņiem pietrūkst informācijas, kā pārvarēt dabisku attīstības krīzi – no pāra kļūstot par ģimeni.
Savā darbā ikdienā sastopos ar daudziem vecākiem, kas ārkārtīgi cenšas iedot saviem bērniem labāko. Viņi nāk pēc bērna audzināšanas un attīstības veicināšanas ieteikumiem, pūloties savu vecāku uzdevumu veikt tā, lai bērni pēc iespējas mazāk ciestu. Nenodarīt bērniem pāri tādā vai citādā veidā ir daudzu vecāku kvēlākā vēlēšanās. Lai to realizētu, bieži viņi ir gatavi atdot visu savu spēku un laiku, upurējot daudz ko. Viens no tādiem upuriem nereti izrādās pāra attiecības. Pārprasts un nevajadzīgs upuris, kas īstenībā kaitē bērnam.
Uzskatu, ka labākais, ko vecāki var darīt savu bērnu labā, ir labi rūpēties par savām attiecībām. Apmierinošās attiecībās viņi ir stiprāki kā vecāki. Tādās attiecībās viņiem ir gan vieglāk tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem, gan tikt pāri dažādām bērna attīstības krīzēm. Šādi vecāki mēdz būt emocionāli noturīgāki, un tas, ka viņi jūtas sadzirdēti un atbalstīti, kā arī fiziski samīļoti no sava partnera, ļauj viņiem daudz vieglāk dot to pašu saviem bērniem. Un tik, cik vajadzīgs bērniem, nevis paņemot no bērna to, ko nevaru nekādi dabūt no partnera. Ir pierādīts, ka tie vīrieši, kas ir pozitīvi novērtēti no savām partnerēm, ir labāki tēti viņu bērniem. Neesmu atradusi konkrēti tādu informāciju, bet pieņemu, ka šis faktors ietekmē arī mammas.
Viens no veidiem, kā rūpēties par savām partnerattiecībām, ir it kā vienkāršs – izbrīvēt laiku šīm attiecībām, kurā patiesi interesēties par otru, kā arī atklāt ko par sevi. Lielākā daļa vecāku uzskata, ka ar maziem bērniem tas ir neiespējami. Ja viņi neguļ, tad šīs sarunas ātri pārtrauc ar savām vajadzībām, bet, ja guļ, tad vienīgais, ko gribas pašiem – gulēt. Vai nu labākajā gadījumā ātri pamīlēties.
Ja vecāki bērniem nemācīs, ka viņu attiecības ir nozīmīgas, ka viņi paši tās ciena, un tās jāmācās cienīt arī bērniem, bērni to citādāk diez vai uzzinās.
Bērniem ir nepieciešami skaidri teikumi, piemēram: “Mēs ar mammu tagad gribam parunāt, un tev ir jāgaida.” vai arī “Mēs ar tēti tagad gribam šeit divatā pasēdēt, tu vari kādu brīdi paspēlēties pats.” Protams, ka bērni sākumā būs neizpratnē, varbūt pat dusmīgi, tomēr, ja tas notiks regulāri, viņi iemācīsies, ka mamma un tētis neatraida viņus, bet pēc šī kopā pavadītā laika viņi ir gatavi atkal būt ar bērniem kopā. Iespējams priecīgāki un mierīgāki nekā pirms tam. Mazus brītiņus noteikti var pagaidīt jau mazuļi otrajā dzīves pusgadā, viņiem augot, šie brīži varētu kļūt arvien garāki.
Protams, ka tuvības brīži divatā, kad jārēķinās ar kāda trešā esamību un vajadzībām, ir citādi nekā ierasts, tāpēc arī pārim tā ir jauna pieredze, kas jāapgūst. Apgūta, tā palīdz nonākt jaunā attiecību līmenī.
Vairāk par attiecībām pēc bērniņa dzimšanas vebinārā Kas notiek ar partnerattiecībām pēc bērna dzimšanas?
Vita Kalniņa
Ģimenes un pāru psihoterapeite
Web design Virtual Mavericks