Pārguruma sagūstītie

Jau no rīta justies tā, it kā būtu vakars, un nezināt, kā izvilksi dienu, ir pazīstams fizisks un emocionāls stāvoklis daudziem šajā gada laikā. Īstenībā arī pati diena knapi paspēj sevi iezīmēt ar īsu gaišuma brīdi starp pustumsu un melnu tumsu. Iepriekš šai laikā daudz runājām par sezonālajām depresijām. Mazliet košāks bija decembris ar daudzajām priecīgajām svētku gaismiņām un eglīšu lampiņām apkārt, kamēr janvāri un februāri lielākoties gaidījām ar bažām. Tieši šie mēneši agrāk spridzināja psihologu un psihoterapeitu pārpildītos pierakstus.

Šogad ir citādi, jo vairāk vai mazāk emocionāli smags daudziem ir bijis viss gads. Līdzās ierastajam drūmumam nāk klāt nedrošība un bailes – par veselību, par dzīvību, par nākotni, par naudu, par tuvajiem, par to, kā vispār dzīvot, par to, kas notiks ar pasauli… Vai un kad tas kaut kā beigsies? Un kas būs palicis pāri pēc tam, kad tas būs beidzies?

Tas, kas šobrīd prasa papildus spēka patēriņu, ir nemitīgie procesi, kas notiek katra galvā – katra darbība ir jāapsver vairākkārt, un arī tad nav skaidrs, vai pieņemts pareizais vai labākais lēmums. Laist bērnu dārziņā vai labāk paturēt mājās? Skaidrs, ka strādāšana pašiem nesanāks un visi būs sakašķējušies, vēl papildus būs jādomā par ēdiena gatavošanu un ar ko viņu nodarbināt, bet ja nu viņš saslimst? Un kā ar mammas apciemojumu? Neesam bijuši jau 4 mēnešus, viņa dzīvo viena un ilgojas pēc mums, bet ja nu mēs viņu apdraudam? Jāiepērkas ne biežāk kā reizi nedēļā, jāpadomā uzreiz par visu, bet ja nu tomēr kaut ko aizmirstam? Un darbā – sliktāk būs, ja neviens nestrādās un neko nenopelnīs vai tad, ja visi sevi apdraudēs un tomēr kāds, vai vēl ļaunāk – visi, saslims? Kurš ir tas pareizais lēmums? Ja ilgstoši trūkst atbildes par to, kāda darbība ir pareiza un kāda nē, tas rada hronisku stresu. Dzīvot hroniskā stresā nozīmē pārgurt. Tā mēs daudzi šobrīd jūtamies.

Skaidrs, ka šajā situācijā nav un nebūs pareizo atbilžu kā matemātikas grāmatas beigās, un tieši tas ir tik mokoši un nogurdinoši. Nemitīgā domāšana, prātošana un analizēšana prasa spēku. Cilvēka spēja galvā vienlaikus apstrādāt vairākus šādus procesus vislabāk noris, ja cilvēks ir labi izgulējies un apmierinājis citas savas pamatvajadzības. Taču, ja arī tas izpaliek, kā tas bieži ir mazu bērnu vecākiem, kā arī fonā dzīvo bailes un neziņa, nogurums var kļūt tik liels, ka šķiet, ka nav spēka pat vairs pašām vienkāršākajām lietām.

Baidīties un dzīvot neziņā prasa spēku, ko varētu ieguldīt produktīvāk. Tas viss kopā ir kā melnais caurums, kurā pazūd dzīvības enerģija. Kā kurš tiek galā ar nedrošību, lielā mērā izriet no katra cilvēka personības. Bailīgākie noslēdzas sevī, citi savukārt reaģē ar dusmām un noliedz realitāti apkārt, tīši neievērojot drošības pasākumus. Ja dzīve jau iepriekš nav bijusi viegla, un nervu sistēma novārdzināta, tad šis ir brīdis, kad var nosvilt pēdējie drošinātāji, un cilvēks vairs pats saviem spēkiem netiek galā. Diemžēl tas apkārt notiek arvien biežāk, tāpēc svarīgi ir meklēt profesionālu palīdzību, kas šobrīd pieejama arī attālināti.

Te daži ieteikumi, kā apieties ar pandēmijas radīto stresu:

• Tas, ko var katrs – samazināt stresu radošas situācijas. Šis nav laiks, kad mēģināt realizēt savus perfektuma standartus. Ir jāatsakās no pārspīlētām gaidām pret sevi, savu partneri, saviem bērniem, arī savu darba devēju.
• Vienojies ar sevi dzīvot no dienas uz dienu, ar maziem un izpildāmiem uzdevumiem. Jau tas, ka visi ir paēduši, daudzmaz ievērojuši dienas ritmu, bijuši laipni viens pret otru, ir lielisks katras dienas sasniegums!
• Neprasi no sevis vienmēr pareizu rīcību, jo šajā laikā vēl vairāk nekā citos laikos nav zināms, kāda tā ir. Dari katrā brīdī labāko, ko spēj, un piedod sev un apkārtējiem, ja izrādās, ka varbūt kāda cita rīcība būtu varējusi dot kādu labāku rezultātu. Atceries, ka nav jau zināms, kas tieši notiktu, ja tu rīkotos citādāk. To gluži vienkārši nav iespējams pārbaudīt, jo nekad nevarēsi vairs atgriezties atpakaļ tajā vietā, kurā pieņēmi konkrēto lēmumu. Kā saka – vienā un tajā pašā upē divreiz neiekāpsi.
• Koncentrējies uz tām mazajām lietām savā dzīvē, ko vari ietekmēt. Piemēram, uz to, ko tu šodien ēdīsi, un uz to, cik un kurā brīdī kustēsies.
• Vēl kāda lieta, kas tiešām palīdz – runāt ar citiem. Lai arī pa telefonu, Zoom vai citā tehniskā veidā. Tas joprojām ir dziedinošākais kas izdomāts – tuvas un laipnības pilnas attiecības, kas dod tev piederības sajūtu un apstiprina, ka tu ar to visu neesi viens.

Vita Kalniņa, ģimenes psihoterapeite