Search
Close this search box.
Search
Close this search box.

Smiekli un jautrība rotaļās ar bērnu

Lielākā daļa vecāku priecājas, piedzīvojot, ka bērns rotaļājoties smejas. Smiekli tiešām ir atvieglojoši un dziedējoši. Emocionāli drošā situācijā spēles laikā, smiekli nereti palīdz izreaģēt bailes, apjukumu vai dusmas. Pavērojiet kaut vai mazuli, kurš aizrautīgi ar mammu spēlē “kukū-spēles”! Ir tik biedējoši kādu brīdi neredzēt mammu un pēc tam tik atvieglojoši, kad, beidzot atkal ieraugot, bailes var kliedēt skaļos smieklos.
 
 
Arī vecāku smiešanās kopā ar bērnu pārsvarā ir tuvību veicinoša, izņemot, ja pieaugušais smejas par pašu bērnu. Reizēm bērns var smieties it kā līdzi, tomēr šie smiekli tad ir apjukuma un bezspēcības dēļ. Šie vairs nav terapeitiski, bet gan nervozi smiekli. Nav pieņemami uzjautrināties par bērna “tik mīlīgo” nevarēšanu kaut ko vēl izdarīt vai arī par viņa jūtām, piemēram, ja mazais puika raud. Reizēm bērna komentāru vai darbību pavada vesela pieaugušo cilvēku smieklu jūra, kurā pilnīgi pazūd bērna apjukums un sāpes par tādu reakciju. Diemžēl šie smiekli cērt brūces bērna pašvērtējumā.
 
 
Rotaļājoties ar bērnu, vecāki var atdarināt bērna darbības un mīmikas, kas tiešām ir jautri, tikai līdz brīdim, kamēr tas atgādina mēdīšanos un izsmiešanu. Bērniem mēdz patikt joki ar pārspīlēšanu, parasti arī šīs situācijas noslēdzas ar smiekliem, kas mazina spriedzi, ko bērns nereti jūt par to, ka viņam kaut kas nesanāks un viņš nebūs tāds, kā no viņa šai spēlē tiek gaidīts. Tomēr arī šeit būtiski pamanīt trauslo robežu, kur var notikt ievainojums, jo bērns jūtas izsmiets. Brīdinājuma signāls varētu būt bērna spēja vēlme spēli beigt (pat tad, ja viņš ir smējies). Ja bērns pēc rotaļas ir atbrīvotāks, pašpārliecinātāks, vēlas būt kopīgā kontaktā, tad spēle tiešām ir viņam darījusi labu. Tomēr, ja mums ir izjūta, ka bērns ir sasprindzis, distancēts, dusmīgs un nevēlas sadarboties, rotaļā kaut kas būtu jāmaina.
 
 
Esiet piesardzīgi ar kutināšanu! Lai arī lielākā daļa mazu bērnu, kad viņus kutina, smejas, tomēr šie pārsvarā ir baiļu un bezpalīdzības smiekli. Kutinot bērnu, mēs nostādām sevi pārākā pozīcijā par bērnu un savā veidā “uzbrūkam”, ne vienmēr rēķinoties ar to, ka bērns nemaz nevar sevi no tā pasargāt. Izņēmumi varētu būt kāds bērnam zināms pantiņš vai dziesmiņa, kur kādā noteiktā brīdī notiek kutināšana, jo bērnam ir laiks tai sagatavoties. Ja bērns pats prasa kutināšanu, ir vērts padomāt, varbūt viņš vienkārši vēlas ķermeņa kontaktu, un tad var ierosināt to saņemt arī citā, mazāk uzbrūkošā veidā.
 
 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

MUMS
20 GADI!

TEV – 20% ATLAIDE

visām mūsu video lekcijām!

Paldies, ka esi ar mums!