Zīdaiņa mammai nav piena?

Zīdīšana – ne tikai pārtikas, bet arī drošības avots

Mūsdienās gandrīz katrai jaunajai mammai ir zināms, cik būtisks mazuļa fiziskās veselības nodrošināšanā ir viņas piens – tas pasargā no infekcijām, alerģijām, ir mazuļa puncim vieglāk pārstrādājams, kā arī tas sava sastāva ziņā ir unikāls ar to, ka precīzi atbilst bērna vajadzībām attiecīgajā vecumā. Tomēr visas šīs lieliskās priekšrocības ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc zīdaiņa attīstībā tik būtiska ir ēšana no mammas krūts, jo paralēli izsalkuma un slāpju remdēšanai, mazulis ēdot saņem arī nepieciešamo siltumu, aizsardzību, drošības sajūtu un apmierinājumu, pie tam ne tikai par pieēsto punci, bet arī par to, cik mīlēts un pieņemts jūtas šai intīmajā komunikācijas brīdī. Un ēšana no mammas krūts bērnam vispirms nozīmē vienu no pirmajām komunikācijas formām – ēdot viņš mācās saprast otru, atpazīt mammas mīmikas izpausmes, kā tās mainās, jo lielu laiku (jaundzimušam bērnam tie pat ir 80% no nomoda laika) pavada skatoties mammai sejā.

Mammas fiziskā un emocionālā klātbūtne, kas sākotnēji visspilgtāk izpaužas tieši bērna zīdīšanas laikā, bērnam sniedz vērtību, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, turpmākās attiecības, viņa sasniegumus un pašvērtējumu – drošības sajūtu. Ja mamma bērna vajadzības pamana, atpazīst un izprot, kā arī pietiekami laicīgi apmierina, bērns izveido uzticēšanos mammai, ko vēlāk vispārina arī uz citām attiecībām un dzīves jomām. Pat dažādas grūtības, kas neizbēgami mēdz piemeklēt katru no mums, cilvēks, kurš kā bēbis attīstījis spēju uzticēties citiem un pasaulei, risinās drošāk un pārliecinošāk.

Bērns jau piedzimst ar nepieciešamību veidot piesaisti jeb abpusēji īpaši tuvas un uzticēšanas pilnas attiecības ar saviem vecākiem. Sākotnēji to viņš pauž ar saukšanu un raudāšanu, jo viņam svarīgi pārliecināties, kur atrodas viņa īpašais cilvēks. Vēlāk līdz ar rāpošanas apgūšanu, bērns pats jau spēj sekot līdzi šim cilvēkam, neizlaižot no sava redzesloka, un aktīvi protestējot, ja piesaistes persona, kas visbiežāk ir mamma, viņu kaut uz mirkli atstāj vienu.

Reizēm mammas neizprot šīs bērna uzvedības būtību un uztraucas, ka tas traucēs bērna patstāvības izveidei, tomēr tas ir gluži pretēji. Bērnam viņa ikdienā jāsaskaras ar neskaitāmi daudz jauniem iespaidiem, viņš parāda nemitīgu nepieciešamību izzināt dažādas lietas un procesus. Tas ir ļoti uztraucoši viņam pašam, jo nekad nav skaidri zināms, kā beigsies kārtējais pasaules izpētes process. Šais gadījumos piesaistes persona tad mazajam ir kā sava veida drošības bāze, no kuras bērns dodas arvien jaunos piedzīvojumos, un kurā viņš atgriežas mirkļos, kad nedrošība pārsniedz viņa ziņkāri. Drošība, ko sniedz šis cilvēks, vēlāk kļūs par bērna paša drošību, ja vien nebūsim viņu atgrūduši un likuši justies neadekvātam un nepareizam. Kamēr viņš šo apgūst, tikmēr ir pilnībā atkarīgs no šī savas dzīves īpašā cilvēka.

Būtiskais ķermeņa kontakts

Sākotnējās attiecības starp mammu un zīdaini veidojas ar ķermeņa kontakta palīdzību – ar ādas un acu kontaktu. Ilgu laiku zinātnē āda kā orgāns netika pienācīgi novērtēts, tomēr pēdējos gados ir pierādīts, ka tieši pirmais veids, kā mammai apmainīties ar sajūtām ar bērnu, notiek ar ādas starpniecību.

Pastāv uzskats, ka bērna vajadzības pēc dzimšanas atspoguļo viņa pieredzi laikā, kad viņš vēl bija mammas puncī. Tieši tāpēc jaundzimušais izbauda jebkuru stimulāciju, kas viņam šo laiku atgādina – siltumu, kustības, sirdspukstus, ēdienu no mammas ķermeņa, arī vienkārši atrašanos mammai uz vēdera, jo blakus iepriekšminētajam mammas krūtsgals smaržo tāpat kā augļūdeņi (tāpēc bērns pēc dzimšanas to tik viegli spēj atrast). Līdz ar to zīdot, nēsājot bērnu un turot uz rokām, kā arī ņemot blakus gultā, viņa vajadzības pirmajā dzīves gadā vislabāk tiek apmierinātas.

Būtiska loma te arī ir drošības sajūtai vai gluži pretēji bailēm, ko bērns var piedzīvot guļot, jo, ja mazulis atrodas atsevišķā gultiņā mamma lieliski zina, kur atrodas bērns un jūtas par to salīdzinoši droši, kamēr bērns nepavisam nezina, kur ir mamma, un par to uztraucas, līdz ar to guļot daudz nemierīgāk, biežāk prasot mammas uzmanības apliecinājumus, tai skaitā arī ēdienu, kas bieži vien nav nemaz vajadzība pēc ēdiena, bet gan mammas tuvuma un drošības.

Interesanti, ka kustības un pieskārieni aktivizē nervu šūnas, kas atbild par sajūtām. Zīdainis, kas nepiedzīvo šo agrīno stimulāciju, nespēj pilnībā attīstīt smadzeņu daļu, kas atbild arī par prieku. Bērniņam pieaugot iespējams būs grūtības piedzīvot laimes sajūtas. Šis aspekts, kā arī tas, ka cilvēki ar nedroši izveidotu piesaisti izjūt lielas bailes, ko izpauž vardarbīgā uzvedībā, vēlreiz skaidro to, kāpēc sabiedrībās, kur zīdaiņi neierobežoti daudz tiek nēsāti (arī īpašā veidā piesieti pie mammas ķermeņa, kas nodrošina ķermeņa kontaktu gandrīz 24 stundu garumā), tiek glāstīti, guļ mammai blakus un ēd no krūts, ir daudz mazāk izplatīta vardarbība un agresija.

Tāpat ir pētījumos atklāta kopsakarība starp apmierinošu ķermeņa kontaktu, ko bērns pirmajā dzīves laikā piedzīvo neierobežotā daudzumā, un viņa fizisko veselību – glāstītie, uz rokām un klēpī auklētie un nēsātie bērni, slimo retāk. Šis atklājums liek aizdomāties arī par to, vai spēcīgākā imunitāte, ko nodrošina zīdīšana, ir tiešā veidā saistīta tieši tikai ar piena sastāvu, vai tomēr arī ar to, KĀ mazulis tiek ēdināts. Jo gadījumos, kad tomēr kādu iemeslu dēļ sievietei nav izdevies pietiekami ilgi zīdīt savu bērnu, ķermenisko un acu kontaktu viņa var turpināt nodrošināt arī barojot bērnu no pudelītes.

Brīnumainais oksitocīns

Oksitocīns ir hormons, kas sākotnēji bija pazīstams saistībā ar dzemdību kontrakcijām un mātes piena veidošanos, bet šobrīd tiek uzsvērta tā izšķirošā nozīme jaunās mammas psiholoģiskajos procesos un līdz ar to arī uzvedībā.

Pēcdzemdību periodā oksitocīns izdalās, ja jaundzimušajam ir iespēja būt ādas kontaktā ar savu mammu, kur abi ir bez drēbēm. Ne tikai pati zīšana, bet arī tas, kā mazulis aktīvi kustoties ar rociņām „masē” mammas krūtis, stimulē oksiticīna izdalīšanos, kas vispirms jau paaugstina temperatūru uz mammas krūtīm, tādējādi nodrošinot bērniņam pietiekami daudz siltuma, tai pat laikā arī atvieglojot mammai kontakta izveidi ar savu bērnu. Tieši šis hormons paaugstinātā daudzumā mazina jaunajai mammai trauksmes un baiļu sajūtas, iedarbojas nomierinoši un nodrošina emocionāli labvēlīgus apstākļus tuvu mīlestības pilnu attiecību izveidošanai ar bērnu. Īpaši labvēlīgi oksitocīna izdalīšanos mātei ietekmē tas, ja viņa piedzīvojusi mierīgas un harmoniskas dzemdības, kur pilnībā uzticējusies cilvēkam, kas viņu tajās pavadījis (vecmātei vai dūlai, kas ir īpaši apmācīta sieviete, kas rūpējas par dzemdētājas emocionālo labsajūtu pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību periodā). Tieši medicīnisku faktoru ietekmes maksimāla samazināšana, kā arī mātes drošības sajūta dzemdību laikā šai ziņā ir izšķiroši un viennozīmīgi nāk par labu mātes un bērna attiecību veidošanā. Oksitocīna izdalīšanos var aizturēt ne tikai bailes un stress, bet arī epidurālā anestēzija vai cita medicīniska atsāpināšana.

Baudot apmierinošo ādas un emocionālo kontaktu ar savu mammu, oksitocīna ietekmi var piedzīvot arī mazais bērniņš, tādējādi arī mazinot savu dzimšanas laikā pārdzīvoto uztraukumu un piedzīvojot īpašas laimes sajūtas.

Ne vienmēr zīdīšana sievietei sagādā solītās laimes sajūtas

Šo vajadzētu pieņemt gan pašām mammām, kam zīdīšana sagādā emocionālas grūtības, kas varbūt maskējas aiz kādām fiziskām, gan tuviniekiem, kas naski uz pārmetumiem, gan arī mediķiem, kas reizēm pārāk sakoncentrējais tikai uz zīdīšanas fizisko aspektu.

Protams, katra mamma, kas rūpējas par sava mazuļa veselību, grūtniecības laikā ir pārliecināta, ka zīdīs savu bērnu cik vien ilgi iespējams, un ka nav nekā labāka mazulim par mammas pienu. Tomēr reizēm, kad bērniņš nācis pasaulē, viss var izskatīties pavisam citādāk. Iespējams, ka mammai ir psiholoģiski nepārvarami būt tik ļoti emocionāli un fiziski tuvās attiecībās ar kādu, lai arī tas ir viņas pašas bērniņš. Visbiežāk gan šīs emocionālās grūtības paslēpjas aiz fiziskām („Man nav/nebija pietiekami daudz piena!” vai līdzīgām), jo sievietei pašai un kur nu vēl sabiedrībai šobrīd joprojām ir grūti akceptēt citus, iespējams vēl daudz sarežģītāk pārvaramus iemeslus.

Tie varētu būt smagas dzemdības vai tikai kāds dzemdību periods, ko sieviete un mazulis piedzīvoja kā grūtu, iejaukšanās dabīgā dzemdību norisē, pazemojoša attieksme no personāla puses un citas traumatiskas lietas dzemdībās. Tas var būt arī grūtniecības laikā vai īsi pirms tās pārdzīvotais. Tās varētu būt kādas neizpaustas, neatzītas un nepārstrādātas sievietes emocijas, kuras viņa cenšas “slēpt” pati no sevis, piemēram bailes vai sēras (varbūt par iepriekš zaudētu bērniņu vai grūtniecību). Tā varētu būt arī iepriekš pārciesta vardarbība (fiziska vai seksuāla), tās varētu būt ļoti sarežģītas attiecības jaunajai mammai ar viņas mammu, vai ļoti negatīva tuvu attiecību pieredze pašai agrīnā vecumā, ko iespējams apzināti sieviete vairs pat nespēj atcerēties.

Lai kas būtu cēlonis, viennozīmīgi ir, ka sieviete drīkst justies arī tā kā jūtas, un pārmetumu vietā viņa ir pelnījusi sapratni, atbalstu un iedrošinājumu, kā arī profesionālu palīdzību.

Apzinoties to, ka zīdīšana pirmkārt nodrošina mīlestības pilnu attiecību veidošanos mammai ar bērnu, spiest sievieti darīt to, ko viņa emocionāli nav gatava darīt, ir bezjēdzīgi un rada tieši pretējo efektu. Esmu pārliecināta, ka pat tās sievietes, kas it kā vēsi paziņo, ka bērnu nezīdīs, jo tas sabojās viņai krūšu izskatu, patiesībā iekšēji pārdzīvo ļoti lielu nedrošību un bailes no intīmi tuvām attiecībām, ko nozīmē zīdīšana, jo ir saskārušās ar ļoti negatīvu attiecību pieredzi, ko attiecības ar zīdaini īpaši saasina, tāpēc vieglāk šķiet norobežoties un no tik tuvām attiecībām atteikties.

Reizēm sievietēm, kas piedzīvo zīdīšanas grūtības un kas tikai retos gadījumos ir tikai un vienīgi fiziskas, pietiek ar saprotošu un iejūtīgu attieksmi un sarunu. Tādu, kas nespiež un negrib pārliecināt par katru cenu, bet akceptē sievietes sajūtas un ļauj viņai izvēlēties. Tomēr palīdzībai būtu jābūt pieejamai, kā arī sapratnei, ka reizēm nepieciešama ilgstošāka psihoterapija, kuras rezultātus iespējams vairs tik uzskatāmi nepiedzīvos šis bērniņš, bet varbūt ar nākamo viss jau sievietei var izskatīties savādāk un priecīgāk, jo attiecībām zīdīšanas laikā būtu jābūt abpusēji patīkamām un pozitīvas sajūtas, kā arī apmierinājumu sniedzošām. Tieši šis apmierinājums, ko sieviete var izjust, palīdzēs viņai vieglāk pārvarēt sāpes un nogurumu, kā to paredzējusi daba.

Ja tomēr neizdodas

Vispirms nevajadzētu sevi par to nosodīt un uztvert notikušo fatāli, jo tas radīs nevajadzīgi depresīvas sajūtas, kas būs nomācošas gan mammai, gan mazulim. Protams, zīdīšana ir ļoti būtiska bērna attīstībā, taču sevis šaustīšana tai nepalīdzēs ne tik. Ja viss izmēģināts, un tomēr palicis bez rezultātiem, būtu svarīgi sev to piedot, jo arī nezīdot bērnu ar krūti iespējams veidot tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības.

Lai tas izdotos, būtiski ir barojot bērnu vienmēr ņemt viņu uz rokām un turēt tā, lai bērns maksimāli piedzīvo ādas kontaktu, dzird mammas sirdspukstus, jūt smaržu, var skatīties acīs. Varētu pat būt, ka pudelīte, no kuras ēd mazulis, atrodas tieši pie mammas kailās krūts.

Nav pieļaujami atstutēt pudelīti pret segu vai kā citādi un pamest mazuli ēdot vienu. Tāpat nevajadzētu bērnam pašam dot rokās pudelīti ēšanai. Pats padzerties mazais var mācīties no krūzītes, kamēr pudelītei vajadzētu nozīmēt tieši attiecības ar mammu. Pēc iespējas bērnu ar pudelīti vajadzētu barot tieši mammai, nevis ļaut to darīt dažādiem cilvēkiem (omīte, kaimiņiene, māsa, draudzene utt.), citādi bērns apjūk un zaudē tik būtisko drošības sajūtu.

Un vēl – ja tuvais kontakts ar bērnu mammai ir apgrūtinošs, neignorēt to, nemesties neauglīgos pārdzīvojumos, bet meklēt profesionāļu palīdzību. Kāpēc gan tas, ko daba paredzējusi par prieka avotu, lai kļūtu kādam par nastu?

Vita Kalniņa

 

Vairāk no Vita Kalniņa

Cik vecs ir Tavs iekšējais bērns?

Cilvēks, kas ir piedzīvojis situācijas, kurās ticis sāpināts un ievainots, bieži saka...
Vairāk...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *