Mans bērns neēd!

Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no ēdiena, velta sev daudz atklātu vai slēptu pašpārmetumu. Ja tiem vēl pievienojas apkārtējo neizpratne, padomi un aizrādījumi par to, cik “nabaga bērniņš ir izkrities”, un ka kaut kas taču jādara, jo tā jau bērns neaugs un neattīstīsies, mammas mēdz būt jau tuvu izmisumam. Dažas labprātāk arī vairs neapmeklētu bērna ārstu, jo katru reizi drebošu sirdi skatīties uz svariem un gaidīt ārsta spriedumu, kas tulkojumā no ārsta valodas mammas valodā viņai nozīmē diagnozi “laba” vai “slikta” mamma, mēdz būt mokoši.

Formula ir vienkārša: ja tavs mazais bērns ir gana pieņēmies svarā, tad viss pārējais kļūst mazsvarīgs, vari uzelpot kā labā mamma. Taču ja vienu vai pat vairākus mēnešus svaru rādītāji neiepriecina, mamma var zaudēt drosmi un ticību savām iedzimtajām mammas spējām. Īpaši gadījumos, kad viņa savu zīdaini pirmajos dzīves mēnešos baro ar krūti, bet ārsta ieteikums ir bērna svara dēļ to mainīt pret maisījumu. Šāds primitīvs “risinājums” bez iedziļināšanās bērna un mammas komunikācijā, kā arī mammas sajūtās un konkrētās ģimenes situācijā, ir nepamatots un, manuprāt, kaitīgs gan bērnam, gan mammai. Ja mamma iedrošinājuma un izpratnes vietā, kas viņai būtu vajadzīgi, lai risinātu situāciju, saņem savu spēju apšaubīšanu, viņa sašļūk. Un šādi bērnam tiek nevis palīdzēts (bet tāds taču teorētiski ir ārsta mērķis), bet mazuļa attiecības ar mammu bieži kļūst vēl sarežģītākas, kas viņa ēšanas problēmas vēl vairāk nostiprina.

Savā praksē sastopos ar izmisušām mammām, kas gandrīz jau padevušās, bet tomēr meklē vēl kādas citas atbildes. Zinu, ka liela daļa vecāku pieņem šāda ārsta ieteikto bez mazākajām šaubām un iebildumiem, tā arī nemēģinot rast citus risinājumus, citu ārstu vai speciālistu. Reizēm viņi tomēr pie psihologa vai psihoterapeita nonāk vēlāk, it kā ar citiem jautājumiem, bet tomēr par to pašu tēmu. Šī tēma ēšanas traucējumu gadījumā visbiežāk ir attiecības un komunikācija vecākiem (pārsvarā mammai) ar viņu bērnu.

Tik daudz ņemšanās ap kaut ko, kas īstenībā ir patīkams! Interesanti, ka valstīs, kur bērniem nākas iztikt ar ierobežotu produktu klāstu, piemēram, tikai ar rīsiem, tāda lieta kā ēšanas traucējumi neeksistē. Dancis ap ēdienu un neēdāju bērnu iespējams tikai ģimenēs, kur bērni dzīvo “pie pilna ledusskapja”.

Kā atpazīt

Visbiežāk grūtības saistībā ar bērna ēšanu parādās līdz ar laiku, kad mazulim tiek piedāvāts papildēdiens. Ēšanas traucējumi var izpausties dažādi:

Daži bērni nesēž mierīgi, dīdās, bakstās, dauza ar karoti pa galdu, izvairās no karotes un never vaļā muti.

Citi ēd un dzer ļoooti lēni. Daži pat ēšanas laikā iemieg.

Citi atkal ir ļoti izvēlīgi, atzīst tikai vienu vai dažus ēdienus, no pārējā atsakās. Iespējams niknumā lidina pa gaisu šķīvi ar nevēlamo ēdienu.

Daži pēc ēšanas vemj.

Ir bērni, kas ēd tikai pie ieslēgta televizora vai šķirstot žurnālu. Vai tad, ja mamma spēlē klaunu vai arī ar karoti skraida pakaļ pa visu māju un baro paralēli viņa paša aktivitātēm.

Citi katru ēšanas reizi pavada ar dusmu un spītības lēkmēm, tirgojoties ar vecākiem par katru apēdamo porciju.

Iemesli

Bērna ēšanas traucējumu iemesls var būt medicīnisks. Tāpēc visiem vecākiem tomēr ieteiktu vispirms pārbaudīt, vai bērnam nav kāda akūta saslimšana, sirds, aknu, kuņģa vai zarnu saslimšana, kādu pārtikas produktu nepanesamība vai arī traucēta mutes motorika.

Tāpat par iemeslu var kļūt arī spēcīgi pārdzīvojumi – zaudējumi, šķiršanās, operācijas, arī mammas depresija vai emocionāli intensīvi notikumi ģimenē.

Procentuāli biežākie iemesli tomēr ir neorganiski, tātad psiholoģiski. Bērns atsakās no ēdiena, jo pretojas spiedienam un emocionāli saspīlētajai gaisotnei ap ēšanu. Bērns noraida ēdienu, lai panāktu ko patīkamu vai izvairītos no kaut kā nepatīkama. Tādējādi ar atteikšanos no ēdiena bērns var garantēt sev īpašu vecāku uzmanību un “izdīkt” sev mīļāko ēdienu. Zinu bērnus, kas ilgstoši pārtiek tikai no makaroniem vai biezpiena sieriņiem. Un vecākus, kas bērnam gaļu ar dārzeņiem gatavo naktī, jo tas ir vienīgais laiks, kad bērns ko tādu ir ar mieru ēst.

Pierunāsim, piemānīsim un piespiedīsim

Īpaši savu vecāku apdraudēti ar piespiedu barošanu ir priekšlaikus dzimušie bērni, bērni, kuriem ir bijis mazs svars piedzimstot, bērni, kuru dzīvība bijusi kaut kādu iemeslu dēļ apdraudēta jau grūtniecības laikā, bērni, kuru vecāki ir zaudējuši citus savus bērnus. Tikko mazais atsakās ēst tik daudz kā vecāki to iztēlojušies, gaisā novirmo spēcīgas bailes. Bailes par izdzīvošanu. Tad nu tiek mēģināts visādi. Vecāki savā izmisumā mēdz būt ļoti radoši.

Dažas idejas viņiem piespēlē kāds ārsts, omīte, citi vecāki, dažas ir pavisam unikālas viņu ģimenes izdomājums, taču tās visas apkopojot vienā sējumā, tā nosaukums varētu būt, piemēram “101 veids kā piemānīt savu bērnu”. Gadījuma pēc kaut kas no tā visa arī nostrādā, taču kopumā tas situāciju un attiecības tikai sarežģī. Vecāki, kas ir koncentrējušies uz to, kā bērnam iemānīt ēdienu, nav spējīgi pamanīt bērna signālus (ne tos, ka bērns vairs nevēlas, jo ir paēdis, ne tos, ka viņš tiešām labprāt ēstu), viņi kļūst savā ziņā vardarbīgi pret bērnu. Vecākiem liekas, ka viņi zina labāk, cik bērna vēderā vietas, un ar to viņi kļūst kā apsēsti. Un bērns, protams, protestē. Pat tad, ja būtu kaut ko labprāt ēdis, vairs neēd. Šādi bieži sākas apburtais loks.

Pat tad, ja grūtības sākušās un veidojušās citādi, pastāv likums, ko būtu labi ievērot: ja vecāki situāciju, kāda izveidojusies ar bērna barošanu, uzskata par apgrūtinošu vismaz vienu mēnesi ilgi, tad runa ir par ēšanas problēmu, kas jārisina.

Svarīgs noteikums – bērns izlemj, cik daudz no kā ēst

Bērns, kas neēd tā, kā vajadzētu, liek saviem vecākiem justies bezpalīdzīgiem, dusmīgiem un nedrošiem. Jo spēcīgākas šīs sajūtas kļūst vecākiem, jo spēcīgākas tās kļūst arī bērnam. Drīz ēšana kļūst tikai par cīņu un stresa pilnu notikumu. Emocionāli nokaitētā situācijā viegli pazūd apetīte un gatavība ēst, līdz ar to problēma pastiprinās. Maziem bērniem ļoti var no dienas uz dienu svārstīties daudzums, cik viņi apēd. Tāpēc vecākiem būtu jāspēj savam bērnam uzticēties, piedāvājot ēdienu konkrētās ēdienreizēs noteiktos dienas laikos, bet ļaujot viņam pašam izlemt, cik un no kā ēst. Lai bērns ēd cik daudz vēlas no tā, kas attiecīgajā ēdienreizē ir pieejams.

Ieteicams saglabāt starpēdienreizes, ja tādas bijušas, lai pārāk nekrītas cukura līmenis bērna asinīs, tomēr tajās labāk piedāvāt kādu augli vai maizes riecienu nevis saldumus un našķus.

Tā kā ēšana bērnam ar ēšanas grūtībām parasti saistās ar ko ļoti nepatīkamu, tad tai jākļūst par ko pozitīvu priekš viņa. Ir jāļauj šādam bērnam spēlēties ar ēdienu, ņemt to rokās, mīcīt un spaidīt, pie tam par šādu uzvedību viņš būtu pat jāslavē.

Cik bērnam jāēd, lai viņam pietiktu?

Zīdaiņa vecumā ēšanas traucējumi nav īpaši bieži sastopami, jo bērns aug strauji un viņam tam nepieciešams daudz ar ēdienu uzņemtas enerģijas. Pēc gada vecuma augšanas temps mazinās, tāpēc iespējams novērot, ka bērni sāk ēst mazāk. Bez tam arvien vairāk citu nodarbju kļūst svarīgākas, nepieciešamība pārvietoties un atklāt pasauli ir tik liela, ka ēšanai it kā neatliek laika.

Jo lielāks aug mazais bērns, jo pārliecinātāks par to, kam jābūt viņa šķīvī un ko viņš pilnīgi noteikti neēdīs. Šis ir brīdis, kad mammas, jo īpaši tās, kas cenšas gatavot ekoloģisku un visādi citādi dikti veselīgu ēdienu, mēdz nemitīgi piedzīvot vilšanās – ne reizi vien labais ēdiens jāapēd pašām. Būtu labi šo neuztvert personīgi, jo bērni šādi mēdz rādīt, ka var paši ko savā dzīvē ietekmēt. Īpaši spītnieku vecumā atteikšanās no ēdiena atsevišķos laika periodos ir pilnīgi normāla. Bērni mēģina parādīt, ka viņi paši izlemj tagad ēst vai labāk spēlēties, ēst kartupeļus vai tomēr makaronus. Vecākiem šādos periodos ieteiktu vien nomierināties, ticot, ka bērns ēdīs tad, ja tiešām būs izsalcis, un nemēģināt neko uzspiest, jo tādi var veidoties savstarpējas varas spēles, kas var ieilgt.

Ja vecākiem liekas, ka bērns ēd par maz, nedēļu vajadzētu pierakstīt visu, ko bērns apēd – ieskaitot visus našķus, kā arī to, ko viņš izdiedelē no vecāku šķīvja, un izdzertos dzērienus. Visu pierakstījuši vecāki mēdz būt pārsteigti, ka nemaz jau tik maz tas nav. Mēdz atklāties lieli ikdienā izdzertās sulas vai piena daudzumi, apēsto biezpiena sieriņu un cepumu kvantumi, kas pilnībā nosedz nepieciešamo dienas kaloriju daudzumu.

Vienkāršas lietas, kas padara ēšanu pievilcīgāku

Vecāki ir piemērs.

Bērni atdarina savus vecākus, tāpēc vispirms jāpadomā, kāda ir pašu attieksme pret ēdienu, cik bieži un veselīgi ēdam paši, vai ēšana mums ir patīkams, regulārs notikums, kā arī, vai ēdienreizēs paturam prātā, ka ēšana vienlaikus ietver sevī arī attiecību veidošanu ar ģimenes locekļiem. Būtu labi, ja jau zīdainis, kas sācis ēst pirmo piebarojumu, var ēst kopīgi ar pārējiem ģimenes locekļiem. Pie tam, ja viņa ēdiens īpaši neatšķirsies no tā, ko ēd pārējie (lieliska iespēja visai ģimenei no ceptiem kartupeļiem un kečupa atgriezties pie dārzeņiem un putrām!), viņš jutīsies daudz piederīgāks ģimenei, kā arī tāds, ar kuru rēķinās kā ar pilnvērtīgu ģimenes locekli. Komunikācija, kas var notikt starp ģimenes locekļiem pie galda, jebkuru ēdienu padara “garšīgāku”. Ir skumji justies nepiederīgam, kuru baro kaut kur atsevišķā vietā un laikā ar dikti veselīgiem bezgaršīgiem ēdieniem, no kuriem pašai mammai reizēm teju vai jāviebjas un jāmelo par to, cik tas esot garšīgi… Vāciešiem ir tāds labs teiciens: “Acs ēd līdzi.” To arī noteikti der atcerēties attiecībā uz maziem bērniem.

Mācīsim un ļausim ēst pašiem.

Jau ap gada vecumu bērni tiecas ēst paši un viņi to arī diezgan veiksmīgi var apgūt, ja vien vecāki ir pacietīgi un spēj kādu laiku samierināties ar to, ka 4 reizes dienā jāmazgā grīda, jāmaina bērnam drēbes un reizēm pēc ēšanas jāvanno pats bērns. Pūliņi attaisno sevi parasti jau pāris nedēļu laikā – bērni ir lepni par savām prasmēm, viņi ēd daudz labprātāk, un vecāki beidzot atkal paši var pievērsties savam šķīvim.

Atpazīt bada un sāta sajūtas.

Tikai uzticoties bērna spējai tās atpazīt un izlemt, kad ēst un kad nē, mēs iemācām veselīgus ēšanas ieradumus. Nevajadzētu likt bērnam pārāk ilgi sēdēt pie neizēsta šķīvja vai likt apēst visu, kas uz tā uzlikts pat tad, ja bērns sev ēdienu uzlicis pats. Mazs bērns reti spēj paredzēt, cik viņš spēs apēst. Ja bērns pārāk bieži pieceļas no galda tā arī neko neapēdis, bet drīz jau prasa ēst atkal, tad būtu labi mācīt, ka ir jāizmanto iespēja ēst tad, kad ēdiens galdā. Ja tā nenotiek, tad jāgaida atkal nākamā šāda iespēja. Šādi reizēm jau pēc divām trim dienām, kurās nejūtas īsti paēduši, jo nesaņem ēdienu starp ēdienreizēm, bērni tomēr daudz labāk izmanto ēdienreižu iespējas. Vecās metodes “tagad par māmiņu, tētiņu un vecmāmiņu” vai arī “apēdīsi visu, tad tiksi uz šūpolēm” nepalīdz bērnam atpazīt sava ķermeņa vajadzības un tiek uzskatītas par problēmu veicinošām nevis palīdzošām.

Konsultācija ar video analīzi

Ja vecāki izlēmuši meklēt palīdzību, vēlams meklēt tādu, kur speciālists (psihologs vai psihoterapeits) strādā ar video sižetu analīzi. Tieši tā vislabāk redzams, kādā veidā vecāki pārprot bērnu un viņa signālus, kā arī uzskatāmi var mācīt vecākiem pašiem bērna signālus barošanas laikā atpazīt un uz tiem adekvāti reaģēt. Speciālisti strādā gan ar vecāku pašu filmētiem sižetiem, gan arī var doties uz mājām tādus nofilmēt vai filmē savos kabinetos. Šī metode var pirmajā mirklī likties dārga (jāmaksā arī par laiku, ko speciālists pavada dodoties filmēt uz mājām, un pēc tam sīki analizējot video), tomēr tā iespējams palīdzēt efektīvi un diezgan īsā laikā.

Likums, ko der atcerēties satrauktajiem vecākiem: Neviens vesels bērns brīvprātīgi nemirs badā pie pilna šķīvja!

Vita Kalniņa

*RAKSTA KOMENTĀRU SADAĻA NAV PAREDZĒTA KONSULTĀCIJU SNIEGŠANAI ĒŠANAS TRAUCĒJUMU GADĪJUMĀ. 

Vairāk no Vita Kalniņa

Ievainojumi attiecībās ir neizbēgami

Lai cik ļoti mēs cenšamies attiecībās būt pozitīvi, ir neizbēgami, ka tajās...
Vairāk...

15 komentāri

  • Paldies par rakstu!
    Mans bērns ir no tiem, kurš neēd. Zīdaiņa vecumā svarā ņēmās lēnām, daktere ieteica mātes pienu aizstāt ar maisījumu, tomēr galu galā līdz 5 mēnešu vecumam ēda mātes pienu, tad pirmo piebarojumu + mātes pienu un pēc tam jau papildus citu ēdienu. Viss bija labi līdz brīdim, kad sāka nākt acu zobi. Tajā brīdī atteicās no pilnīgi visas pārtikas, atzina tikai mātes pienu. Un joprojām mājās viņa neēd.
    Nu jau meitai ir 2,5 gadi. Viņa iet bērnudārzā, kur ēdot labi. Apēd to, kas paredzēts, reizēm atsākoties no svaigiem gurķiem, bietēm un biezpiena.
    Mājās man ir izmisums, jo tad ēšana apgriežas pilnīgi kājām gaisā. Brīvdienās cenšos ieturēt maltītes tādā pašā laikā, kā tas ir bērnudārzā, bet bērns vienkārši neēd. Negribot un viss.
    Mēs cenšamies darīt visu pēc labākās sirdsapziņas – ēdiens uz šķīvjiem visiem ir vienāds, ēdam visi pie galda, apkārt nestaigājam. Jā, ir ieslēgts TV fonā (mēģināsim kādu laiku ēst bez tā). Piemēram, ir kartupeļi, salāti un gaļas gabaliņš. Bērns paprasīs tomātu mērci un apēdīs tikai kartupeļus ar tomātu mērci, gaļu un salātus neaiztiekot. Un nav tā, ka vienu dienu neēdīs salātus un gaļu. Viņa labākajā gadījumā reizi nedēļā vienu kumosu gaļas apēdīs, bet pēdējo mēnešu laikā neesmu redzējusi, ka viņa apēstu kaut kripatiņas salātu.
    Viņa neēd svaigos augļus un dārzeņus. Viņa pat nepagaršo. Pasaka, ka neēdīs. Starpēdienreižu našķi mūsu mājās vairs nav. Tos dabū tikai ciemojoties.
    Cenšamies uzturēt vēsu prātu un smejoties sakām, ka vismaz skaidri zinām, ka pa nedēļu bērnudārzā viņa ir paēdusi. Bet ir smagi, it īpaši redzot, ka viņa ir augumā un svarā mazāka nekā pārējie viņas bērni. No otras puses – attīstības ziņā viņa pilnībā atbilst savam vecumam. Varbūt viņa vienkārši ir mazais bērns, jo mēs abi ar tēti arī esam nelieli augumā.

    • Paldies par dalīšanos Jūsu pieredzē! Cik varu saprast pēc rakstītā, Jūs tiešām cenšaties darīt daudz, lai risinātu šīs ar ēšanu saistītās grūtības. Jūs gan nejautājat, tomēr manuprāt noderīga varētu būt kāda saruna pie ģimenes terapeita bez bērna klātbūtnes. Mana pieredze rāda, ka bieži tieši mainoties kaut kam vecāku domāšanā, attiecībās un iekšējās emocionālās reakcijās, var mainīties arī bērna uzvedība un pazust vai uzlaboties kādi simptomi. Jebkurā gadījumā vēlu Jums veiksmi!

      Vita Kalniņa

  • Sveiki. Munai meitai ir 9menesi un mums ir problemas ar svaru. Sakot ar 3menesi saka pienemties pa 100-200 gr menesi. Esam gastroendakrinologa uzskaite ejam katrus 3menesus. Ir meiginats ar masiju.iem piebarot,bet maisijumus need vispar piebarot sakam no 4 menesiem ar arsta atlauju. Tagad ir 9 ir vel pienins ko labprat ed,bet pienins nau daud. Tata esam meiginajusi daudz nedawadi gatavot pirk burcinas edienu nekas nelidz ja nemt kopuma tad bern diena aped 600gr saldumus nedodu tik augliti kadu pec esanas. Ko darit nezinu ir bailes ka berns neizaugs vai vel ko sliktak. Svars paslaik ir 6,120 piedzima ar 2,450.paldies

    • Labdien! Cik saprotams pēc Jūsu stāstītā, bērniņš tiek medicīniski uzraudzīts. Tas būtu tiešām svarīgi, atrast mediķi, ar ko spējat pārrunāt, cik reāli bīstami vai tomēr normas robežās ir bērna svara rādītāji. Bērna ēšanai vai neēšanai diemžēl lielā mērā mēdz būt psiholoģiski iemesli, kas kopā ar vecāku bailēm situācijai nepalīdz. Ja Jums ir tāda iespēja, ieteiktu par savām bailēm runāt ar psihoterapeitu. Lai Jums veicas!

  • Sveiki..
    Bērnam šobrīd 11 mēneši. Neēd gandrīz neko citu kā tikai krūts pienu. Pati brīnos, ka piens vēl ir un ir. Ģimenes ārste rekomendēja piebarojumu sākt ap 6m, bet pa cik bērns dikti saslima uz to laiku, pārcēlām piebarojuma sākšanu uz 6,5m. Lai ko piedāvāju, no visa kategoriski atteicās. Visi dārzeņi, putras – mute stingri ciet, purina galvu. Kā kāds kriksis trāpa mutē, tā gandrīz vemšanas reflekss un visu izklepo ārā. Ka pāris nedēļas ar dārzeņiem un putrām nekā (arī savu pienu pievienojot), pamēģināju dot kaut ko garšīgu, pat slavenais banāns raisīja sliktu dūšu, bet vienīgi saldens ābolu biezenis bija/ ir kas bērnam iet pie sirds. Tā nu līdz šai dienai, 4 mēnešu garumā, ābolu biezenis ir vienīgais ko bērns apēd (dienā ap 10 karotes) + mammas piens – no rīta, pusdienā, vakarā, naktī. Protams, vairākas reizes nedēļā piedāvāju putras, dārzeņus, bet reakcija histēriski noraidoša. Kategoriski neatzīst arī mākslīgo piena maisījumu. Arī ūdeni dzer ļoti maz. Max 50ml dienā.
    Ģimenes ārste teica, ka ar ko tādu saskarās pirmo reizi 50 gadu ārsta praksē. Neko citu kā “turpināt piedāvāt” ieteikt nevarēja.
    Pati brīnos, ka bērnam svars labs 11m – 9,200g. Tāds ir no 9m.. stāv uz vietas. Nepieaug un nekrītas.
    Dzirdēts, ka ap gadu ēšana “aizejot”.. ta nu ar nepacietību gaidu maģisko “vienu gadiņu”.
    Reizēm liekas, ka vajadzētu uz 3 dienām nozust un atstāt mazo ar tēvu pie pilna šķīvja..
    Vai ir pamats satraukties? Vai jāapmeklē kāds speciālists? Vai vienkārši turpināt gaidīt?

  • Labdien!
    Cik saprotu no Jūsu rakstītā, tad bērnam nav nekādu veselības vai svara problēmu, tātad bērns “necieš” no tā, ka pārtiek no mammas piena. Pastāv uzskats, ka pirmajos dzīves 18 mēnešos bērns var visu nepieciešamo tiešām uzņemt no mammas piena, viss pārējais ir tikai kā piedeva šim pamatēdienam, nevis otrādāk. Bērns dabiski no krūts pats parasti atsakās no 18 mēnešu līdz 4 gadu vecumam. Ja vien mammai nav nopietni apsvērumi, kāpēc viņai tas vairs nav pieņemami, tad kā vismaz 1 vai 2 īpašas tuvības brīži diennaktī tas var saglabāties. Piens pats no sevis nekur nepazudīs, ja vien bērniņš turpinās zīst.
    Ir grūti pateikt, kāpēc Jūsu mazulis ir tik noraidošs pret jebko jaunu, tam gan būtu vajadzīga atsevišķa klātienes saruna un vērojami (iespējams, ēšanas situācijas video analīze), tomēr viennozīmīgi varu apgalvot – jo uzstājīgāka kļūsiet, nerespektējot bērna nevēlēšanos, jo dziļāka šī problēma var kļūt. Bērns var izveidot tā saucamos “traumatiskos ēšanas traucējumus”, kas rodas, ja tiek barots ar varu vai viltu (kamēr tiek uzmanība novirzīta kur citur, mutē tiek iestumta karote ar ēdienu, ko bērns reflektīvi norij, bet pēc tam jūt diskomfortu, iespējams mēģina atvemt).
    Mans ieteikums būtu iepauzēt ar šo uzstājību, piedāvājot bērnam krūti (tur ir gan barības vielas, gan šķidrums), bet pamazām ieinteresējot ar ēdienu, kas ir jūsu šķīvī kopīgā ģimenes ēdienreizē. Kāds kartupelis vai burkāns no mammas zupas, kāds maizes gabaliņš no mammas sviestmaizes, kriksis brokastu omletes, tas viss var būt lielisks sākums priecīgai savādāka ēdiena ēšanai.
    Ja situācija ap ēšanu saglabājas saspringta vēl turpmāko mēnesi, ieteiktu atnākt uz konsultāciju.

  • Labdien.
    Manai meitiņai ir 9 mēneši un nu jau arī vairākas dienas atsakās no piebarojuma. Puebarot sāku 4 mēnešu vecumā pēc ārsta ieteikuma. Meitiņu ar krūti baroju 3,5 mēnešus, atsākās menestruācijas un meitiņa tajās dienās atteicās no krūts. Mēģinājām visādi piedabūt atkal zīst krūti, bet nekā. Ēdam maisījumu. Meitiņai, jau barojot ar krūti tika konstatēta piena nepanesamība. Vienu brīdi viss bija pierimis, bet tagad kad mēģinājām ēst biezpienu, viss atkal atsākās.
    Piebarojumu līdz šim ēda ļoti labi, vairāk garšoja biezeņi, dārzeņi un gaļa, nevis saldās biezputras. Bet nu esmu tuvu izmisumam. Bērns kas pirms tam dūšīgi ēda, tad tagad need neko. Kā redz karoti, tā mute ciet. Mēģināju dot ar pirkstiem, reizēm izdodas. Pa dienu arī miedziņa ēd tikai pirms miedziņa. Cenšos piedāvāt pudeli ari īstajā ēdamlaikā, bet griež galvu prom. Ūdeni arī līdz šim dzēra labi, bet nu vairs tikai tad, ja patiešām ir dikti izslpāusi.
    Varbūt tas viss saistīts ar zobiem, pagaidām gan mutē nav neviena zoba. Sākumā tiešām domāju, ka zobi nāk, bet bu jau mazliet par ilgu tā neešana.

  • Labdien!
    Manam puikam rit sestais mēnesis. Līdz 4 mēnešiem baroju tikai ar krūti. Pēc tam, kad uz 4.mēneša vizīti bērns bija pieņēmies svarā 200 g, ārsts ieteica dot putras+krūts. Sāku pati vārīt auzu pārslas uz ūdens bāzes. Bet tad puikam radās cieta vēdera izeja. Sāku dot veikalā nopērkamās piena putras. Tomēr man ne īpaši patīk piebarojuma reizes, jo puika jau pēc pirmajām karotēm paliek nervozs un pat sāk kliegt, vicināties ar rokām u.tml. Reizēm izskatās, ka esmu nokavējusi piebarojuma došanas mirkli, jo sāk berzēt acis un nāk atkal miegs, kaut gan pirms stundas pamodies. Neskatoties uz to, nākamā mēnesī (no 4 – 5 mēnešiem) puika pieņēmās svarā 0,5 kg, kas tā kā jau būtu normāli manā skatījumā. Tomēr vēdera izeja vēl joprojām ir cieta un pat ir 1 x divās dienās. Domāju, ka bērnam par maz šķidruma, jo krūti pēc piebarojuma bērns neņem, pārsvarā ‘pie krūts viņu varu piedabūt tikai, kad viņš iemidzis. Citādi, piedāvājot krūti, viņš sāk nervozēt un liekas, ka viņam uzreiz sākas vēdera spazmas. Ļoti bieži baroju ar krūti, stāvot kājās un + vēl aijājot. Bet nu jau arī tas vairs nelīdz. Nesen sāka iepatikties knupis, tad nu lai mazinātu viņa stresu, pie krūts uz iemidzināšanu vairs nelieku, bet aizmidzinu ar knupi mutē. Izvārīju auzu pārslu tumi ar pienu (gluži kā mani māte baroja tādā vecumā), piedāvāju to vairākas reizes dienā no pudelītes, bet to dienas laikā izdzer max. 100ml. Ūdeni, diļļu uzlējumu un plūmju sulu, ko piedāvāju, tikpat kā nedzer. Esmu apjukusi ar to krūts barošanu – sāk jau likties, ka jātaisa ciet, ja jau viņam tik slikti paliek. Bet naktīs mostas vismaz 3x un tad krūti zīž mierīgi. Vēl pie tā paša – cik stundām jābūt ēdienreižu starplaikiem šajā vecumā?

  • Manai meitai jau ir 1gads un divi mēneši, bet vēl arvien nelabprāt ēd pievarojumu, kategoriski atsakās no biezpiena, graudaugu putrām! Labprātāk ēd krūts pienu. Krūts pienu uzņem jau kopš dzimšnas . mājās gatavotos biezeņus neēd, tikai veikala. Esmu izmisumā, nesaprotu ko iesākt!

    • Ja Jūs meitiņa ir vesela, aug un attīstās vecumam atbilstoši, tik lielam satraukumam par šādu ēdiena izvēli nebūtu īsti pamata. Bieži vien tieši mammas bailes situāciju ar ēšanu var tikai sarežģīt, tāpēc ieteiktu ar tām “strādāt”. Ja Jums liekas, ka Jūsu aprakstītais izmisums neatkāpjas, ieteiktu apmeklēt kādu konsultāciju. Un noteikti ir vērts pakonsultēties ar kādu pieredzējušu zīdīšanas konsultantu, jo piebarojums šai vecumā tiešām ir tikai piebarojums pie mammas piena.

      Skaistu dienu vēlot,
      Vita

      • Meitiņa savā vecumā sver tikai 10,5 kg, piedzima, 3,550. Ar šādu ēšanu viņai ir diez gan reta vēdera izeja, var būt pat 4 dienu intervāls starp kakāšanas reizēm, vēdera izeja ir cieta, bet tai pat laikā viņa nav kašķīga, neizrāda to, ka būtu diskonforts vai arī sāpētu vēderiņš.

  • Labdien!
    Meitiņai ir 9.diena. Mums ir problēma ar ēšanu no krūts. Jau pirmajās dienās meitiņa nevēlējās zīst krūti (krūšu gali neizteikti, meitiņa nevēra vaļā mutīti pietiekami), bērnu māsiņas tā kā ar varu mēģināja “iestumt” krūti meitiņai mutē, stinri turot krūti un meitiņas galvu, bet nekas neizdevās. Pudelīti nevēlējāmies vēl mēģināt. Devu zīst savu pirkstiņu un pa maliņu ar špricīti piepilināju atslaukto pieniņu pamazām. Bet meitiņai, zīžot pirkstiņu, uz aukslējām spiež pirksta nags un tur, šķiet, izveidojies mazs pušumiņš, līdz ar to šādā veidā vairs nevar turpināt. Tad izmēģinājām uzgaļus – no sākuma neņēma, bet galu galā iemācījās. Bet ar uzgaļiem, šķiet, meitiņa sarijas daudz gaisa – pēc tam moka gāzītes. Nolēmu atteikties no uzgaļiem un tomēr mēģināt barot ar pašu krūti (visu laiku paralēli arī to piedāvāju). Mums tas izdodas tikai pēc 2 stundu mēģinājumiem… Meitiņa no sākuma tā kā meklē, meklē krūti, citreiz pat satver, bet tad sāk tā kā nervozēt, ātrāk elpot un tad raudāt un svaida rociņas pa gaisu, citreiz tā kā plucina krūti. Ievēroju, ka viņai ļoti nepatīk, ja ar brīvo roku gribu “pieregulēt” viņas galviņu, lai viņai vieglāk satvert krūšu galu – tad meitiņa sāk histēriski raudāt. Iedomājos, ka tā varētu būt trauma no tā, ka māsiņas viņu spieda ar varu. Galu galā meitiņa pēc aptuveni divām stundām paēd – aptuveni 12-15min nepārtraukti zīž un ir mierīga. Varbūt meitiņai izveidojies negatīvs iespaids par ēšanu no krūts? Kā risināt šādu problēmu? Pudelīti nevēlamies piedāvāt – ļoti gribu barot ar krūti. Varbūt pie vainas pušumiņš uz aukslējām?

    • Labdien, Laura!
      Jūsu situācijā noteikti būtu vērts vērsties pie pediatra vai kāda no zīdīšanas konsultantiem par zīdīšanas praktisko pusi (konsultantu kontaktus varat meklēt zidit.lv). Par emocionālo pusi gan Jums, gan meitiņai šajā gadījumā varētu palīdzēt PEP mamma. Par PEP mammām vairāk varat uzzināt pep.lv.
      Lai izdodas atrast Jums abām piemērotāko risinājumu!

  • Labdien!
    Mums ari ir nedienas ar esanu! 🙁
    Mums drīz bus 11 menesi un vienigais ko edam ir piena maisijums. Ta ka mums ir govs piena nepanesiba lietojam alergisko maisijumu. Sakām dot no 4 menesi. Esmu izmeginajusies viss kaut ko – dot caur pudeli putru, samaisot darzeni ar piena maisijumu, dot rokas gabalos edienu, bet rezultata nekada. No karotes atsakas kategoriski – griez prom galvu un mute ciet vai ari sak raudat. 🙁 esmu manijusi devusi piena pudeli iznemusi ara un iedevusi pienu ar darzeni, ka liek pie lupam ta blauj, ka iedod piena pudeli isto ta paker un ed. parasti, ja kko dabunam mute, tad sak ta ka vemstities (nevemj, bet reflekss strada). Ir doti ari banani un neka.. biskin it ka panem ar zobiem, bet tas ir tik minimali… Parsvara panem pati bananu roka un dod man vinu, lai es edu!!
    Neskatoties uz to mums jau 6 zobi. Udeni ari atsakas dzert.:( Man isti vairs nav ideju un pacietibas.. 🙁 Es vienigi ceru, ka ir jabut kadam klikskim, ka saks est.. 🙂 Svara pienemamies labi.
    Varbut varat kko ieteikt?
    Busu loti pateiciga.:)

  • Sveiki. Manam delinam ir 1gads un 4 menesi. Jau kops dzimsanas vins loti maz ed. No kruts vai piena maisijuma jau atteicas no 11 menesiem.
    Tagad berns sver 9.3kg.
    Vel joprojam ed loti maz, reti kad neatsakas no ta ko vinjam dodu. Esmu briesmigi satraukusies, un nezinu vairs ko darit. Kad piedzima bija 3.3kg

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *