Pēdējo mēnešu laikā populāri ir runāt par to, ka krīze ir iespēja. Tā, protams, ir taisnība. Taču tagad, kad piespiedu miera stāvoklis ir beidzies, un krīze savā veidā garām, daudziem dabiski šķiet “spiest pedāli grīdā”. Strādāt un ballēties, it kā nekas nebūtu bijis. Mazliet iedzīt nokavēto. Varbūt arī atkal sajusties kā iepriekš – ka nav
Cik daudz Tu zini par savu iekšējo bērnu? Svētki ir īstais laiks, lai atkal satiktu to savu daļu, kas glabā bērnišķīgu prieku, spēju brīnīties un radīt, nedomājot par apkārtējās pasaules vērtējumu un ierobežojumiem. Tādēļ šī gada Adventes kalendāru mēs veltām Tavam iekšējam bērnam. Katru dienu Tu vari veikt vienu vienkāršu uzdevumu, kas Tev ļaus pietuvoties
Vai tu jūties pārliecināts, kad jārunā par savām vajadzībām, pat brīžos, kad sastopies ar nosodījumu un neieklausīšanos, vai arī tavs stresa līmenis šādās situācijās strauji kāpj? Bieži stresu izraisa cenšanās tikt galā ar pārāk daudz apkārtējo prasībām, taču tas var notikt arī, ja mūsu pašu vajadzības nav apmierinātas. Spēja atpazīt un nosaukt savas vēlmes
Mūsu domas un uzskati bieži vien nosaka to, kā mēs redzam un piedzīvojam pasauli sev apkārt. Ir izpētīts, ka pat līdz 80% no mūsu domām ir negatīvas. Pamēģini iedomāties, kā tas varētu būt – visu dienu klausīties ierakstu, kurā skan žēlošanās, sūdzības un kritika? Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka katru dienu viņu galvās šādas domas
Iekšējam bērnam mūsos ir dažādas izpausmes. Tas liek par sevi manīt, kad pēkšņi izdomājam nopeldēties ar visām drēbēm vasarā, vai metamies sniegā, lai taisītu eņģelīšus ziemā. Tas liek mums atcerēties vecmammu, kad sasmaržojam svaigi ceptas ābolkūkas smaržu, un bez vecākiem slimnīcā pavadīto laiku, kad degunā iecērtas auzu putras aromāts. Mēs sajūtam bērnu sevī, vācot akmentiņus
Tuvojoties gada beigām un jaunā gada sākumam, ir ierasts runāt par pārmaiņām, ko gaidām no nākotnes, no sevis un apkārtējiem. Skaitot minūtes pirms Jaunā gada atnākšanas, mūs parasti piepilda vēlmes un cerības, kam nereti seko vilšanās jau pavisam drīz pēc svētkiem. Kā būtu, ja šogad mēs neieskrietos ar vēlmju sarakstu gluži kā lielveikala izpārdošanā, bet mēģinātu apzināties,
Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Tas, ko mēs iemācāmies par attiecību veidošanu bērnībā, veido mūsu attieksmi un reakciju pret tuvību, kad piedzīvojam draudzīgas vai romantiskas attiecības jau kā pieaugušie. Bērni, kas ir saņēmuši mīlestību, pieņemšanu un ieklausīšanos, pieaugot veido attiecības salīdzinoši vieglāk un spēj meklēt un piedzīvot atbalstu tuvās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piesaistes teorijā šādu attiecību veidošanas stilu sauc
„Pa dienu es labi tieku galā ar darbu, bet, kad pārnāku mājās, mana trīsgadnieka uzvedība liek man justies bezspēcīgai.” „Man ir pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve, taču katru reizi, kad satieku savu mammu, mēs strīdamies, un es nezinu, kā to mainīt.” „Es jau piecus gadus strādāju šajā darbā. It kā man tas labi padodas, taču jūtu,
Pēdējo mēnešu laikā populāri ir runāt par to, ka krīze ir iespēja. Tā, protams, ir taisnība. Taču tagad, kad piespiedu miera stāvoklis ir beidzies, un krīze savā veidā garām, daudziem dabiski šķiet “spiest pedāli grīdā”. Strādāt un ballēties, it kā nekas nebūtu bijis. Mazliet iedzīt nokavēto. Varbūt arī atkal sajusties kā iepriekš – ka nav
Cik daudz Tu zini par savu iekšējo bērnu? Svētki ir īstais laiks, lai atkal satiktu to savu daļu, kas glabā bērnišķīgu prieku, spēju brīnīties un radīt, nedomājot par apkārtējās pasaules vērtējumu un ierobežojumiem. Tādēļ šī gada Adventes kalendāru mēs veltām Tavam iekšējam bērnam. Katru dienu Tu vari veikt vienu vienkāršu uzdevumu, kas Tev ļaus pietuvoties
Vai tu jūties pārliecināts, kad jārunā par savām vajadzībām, pat brīžos, kad sastopies ar nosodījumu un neieklausīšanos, vai arī tavs stresa līmenis šādās situācijās strauji kāpj? Bieži stresu izraisa cenšanās tikt galā ar pārāk daudz apkārtējo prasībām, taču tas var notikt arī, ja mūsu pašu vajadzības nav apmierinātas. Spēja atpazīt un nosaukt savas vēlmes
Mūsu domas un uzskati bieži vien nosaka to, kā mēs redzam un piedzīvojam pasauli sev apkārt. Ir izpētīts, ka pat līdz 80% no mūsu domām ir negatīvas. Pamēģini iedomāties, kā tas varētu būt – visu dienu klausīties ierakstu, kurā skan žēlošanās, sūdzības un kritika? Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka katru dienu viņu galvās šādas domas
Iekšējam bērnam mūsos ir dažādas izpausmes. Tas liek par sevi manīt, kad pēkšņi izdomājam nopeldēties ar visām drēbēm vasarā, vai metamies sniegā, lai taisītu eņģelīšus ziemā. Tas liek mums atcerēties vecmammu, kad sasmaržojam svaigi ceptas ābolkūkas smaržu, un bez vecākiem slimnīcā pavadīto laiku, kad degunā iecērtas auzu putras aromāts. Mēs sajūtam bērnu sevī, vācot akmentiņus
Tuvojoties gada beigām un jaunā gada sākumam, ir ierasts runāt par pārmaiņām, ko gaidām no nākotnes, no sevis un apkārtējiem. Skaitot minūtes pirms Jaunā gada atnākšanas, mūs parasti piepilda vēlmes un cerības, kam nereti seko vilšanās jau pavisam drīz pēc svētkiem. Kā būtu, ja šogad mēs neieskrietos ar vēlmju sarakstu gluži kā lielveikala izpārdošanā, bet mēģinātu apzināties,
Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Tas, ko mēs iemācāmies par attiecību veidošanu bērnībā, veido mūsu attieksmi un reakciju pret tuvību, kad piedzīvojam draudzīgas vai romantiskas attiecības jau kā pieaugušie. Bērni, kas ir saņēmuši mīlestību, pieņemšanu un ieklausīšanos, pieaugot veido attiecības salīdzinoši vieglāk un spēj meklēt un piedzīvot atbalstu tuvās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piesaistes teorijā šādu attiecību veidošanas stilu sauc
„Pa dienu es labi tieku galā ar darbu, bet, kad pārnāku mājās, mana trīsgadnieka uzvedība liek man justies bezspēcīgai.” „Man ir pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve, taču katru reizi, kad satieku savu mammu, mēs strīdamies, un es nezinu, kā to mainīt.” „Es jau piecus gadus strādāju šajā darbā. It kā man tas labi padodas, taču jūtu,
Web design Virtual Mavericks
