Oktobris visā pasaulē ir grūtniecības, dzemdību laikā vai agrīnā zīdaiņu vecumā mirušo mazuļu piemiņas mēnesis. Diemžēl arī Latvijā daudzām ģimenēm ir jāsaskaras ar šo sāpīgo pieredzi. Kā tajā būt ar iejūtību pret sevi? Kā iejūtīgi atbalstīt ģimenes, kas to piedzīvo? Vecākiem, kas piedzīvojuši mazuļa zaudējumu, vienalga cik īsu laiku tas pie viņiem ir bijis, joprojām
Mūsdienās, kad zināms, kā dažādos veidos vecāki var nodarīt pāri saviem bērniem, un ka šīs sekas var būt “traumatiskas” un “neatgriezeniskas”, būt par mammu vai tēti kļuvis daudz sarežģītāk nekā jebkad iepriekš. Protams, vecāki savam uzdevumam bērnu aprūpei un audzināšanai pieiet atšķirīgi. Noteikti vecāku vidū ir tādi, kam izdodas veselīgi sabalansēt rūpes par bērnu un
Psiholoģijas mācību centrā LĪNA jau piekto gadu iespējams apgūt zināšanas, kas nepieciešamas, lai profesionāli atbalstītu jaunos vecākus ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam un kļūtu par PEP mammu.
Kas ir PEP mamma? Kā PEP mamma var atbalstīt jaunos vecākus un kas notiek tikšanās laikā? PEP mamma Laura Stukle stāsta par pirmo emocionālo palīdzību – atbalstu vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam.
Ja arī Tu vēlies kļūt par PEP mammu, par PEP mammu mācībām vairāk vari uzzināt šeit.
Jaundzimušai mammai vajadzību mēdz būt tikpat daudz kā viņas jaundzimušajam bērniņam. Taču atšķirībā no bērna, mammas vajadzībām pārsvarā tiek pievērsts pavisam maz uzmanības. Ir brīnišķīgi, ja sievietei šajā laikā ir pieejams ģimenes vai draugu praktisks un emocionāls atbalsts. Taču lielākoties vecākiem ērti pieejams atbalsts beidzas līdz ar dzemdību iestādes pamešanu. Bieži daudzas jaunās māmiņas jūtas
Bērnu audzināšanai ir nepieciešama pacietība. Taču tieši pacietība ir tā, ko vecākiem bieži vien ir grūti saglabāt un nereti arī gadās zaudēt. Ja ir stipri jāsaņemas, lai nezaudētu pacietību, tas ir signāls, ka vecāka paša resursi ir bīstami iztukšoti un pirmkārt ir nepieciešams parūpēties par sevi. Parasti rūpes par sevi vecāki saprot kā kaut ko,
Uzskatu, ka liela daļa grūtību ģimenēs sākas brīdī, kad tā vietā, lai vērotu savu bērnu un sekotu viņa vajadzībām, ko viņš jau pavisam agrīni tā vai citādāk pauž, vecāki mēģina atrast informāciju par to, kas ir pareizi. Diemžēl apkārtējie, tai skaitā dažādi speciālisti, mēdz sniegt pretrunīgu informāciju, un reti atbalsta vecākus savas vecāku intuīcijas sajušanā. Nereti vecāki sastopas
Turpinām iepazīstināt ar mūsuprāt noderīgām grāmatām* par dažādām psiholoģijas tēmām. Šomēnes LĪNAs Bibliotēkā grāmata par to, kā pārvarēt sēras, kas piemeklē sievietes, ja neizdodas bērniņu barot ar krūti. Grāmata angļu valodā: „Healing Breastfeeding Grief: How mothers feel and heal when breastfeeding does not go as hoped” Autore: Hilary Jacobson Izdevējs: Rosalind Press Kad
Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no ēdiena, velta sev daudz atklātu vai slēptu pašpārmetumu. Ja tiem vēl pievienojas apkārtējo neizpratne, padomi un aizrādījumi par to, cik “nabaga bērniņš ir izkrities”, un ka kaut kas taču jādara, jo tā jau bērns neaugs un neattīstīsies, mammas mēdz būt jau tuvu izmisumam.
Raudāšana un dusmu izpausmes pieder pie tiem bērnu uzvedības veidiem, kas vecākiem parasti sagādā visvairāk grūtību. Vecāki bieži jautā, kā viņiem pareizāk izturēties, kad viņu bērni izplūst asarās? Vai bērns būtu jāmierina, jāignorē, jānovirza viņa uzmanība, jāsoda, viņam jāpiekāpjas vai līdzjūtīgi tai visā jānoklausās? Daži vecāki baidās, ka bērns šādā veidā ar viņiem vēlas manipulēt,
Mazuļa zīdīšana it īpaši viņa pirmajā dzīves gadā ir būtiska ne tikai kā pārtikas, bet arī kā emocionālās drošības avots. To esmu uzsvērusi gan savās publikācijās, gan lekcijās un tam tiešām ticu. Tomēr kā tas ir ar jebkurām “labām” lietām – nevietā vai pārmēru izmantotas, tās var kādās situācijās kļūt kaitējošas. Ko tas nozīmē zīdīšanas
Oktobris visā pasaulē ir grūtniecības, dzemdību laikā vai agrīnā zīdaiņu vecumā mirušo mazuļu piemiņas mēnesis. Diemžēl arī Latvijā daudzām ģimenēm ir jāsaskaras ar šo sāpīgo pieredzi. Kā tajā būt ar iejūtību pret sevi? Kā iejūtīgi atbalstīt ģimenes, kas to piedzīvo? Vecākiem, kas piedzīvojuši mazuļa zaudējumu, vienalga cik īsu laiku tas pie viņiem ir bijis, joprojām
Mūsdienās, kad zināms, kā dažādos veidos vecāki var nodarīt pāri saviem bērniem, un ka šīs sekas var būt “traumatiskas” un “neatgriezeniskas”, būt par mammu vai tēti kļuvis daudz sarežģītāk nekā jebkad iepriekš. Protams, vecāki savam uzdevumam bērnu aprūpei un audzināšanai pieiet atšķirīgi. Noteikti vecāku vidū ir tādi, kam izdodas veselīgi sabalansēt rūpes par bērnu un
Psiholoģijas mācību centrā LĪNA jau piekto gadu iespējams apgūt zināšanas, kas nepieciešamas, lai profesionāli atbalstītu jaunos vecākus ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam un kļūtu par PEP mammu.
Kas ir PEP mamma? Kā PEP mamma var atbalstīt jaunos vecākus un kas notiek tikšanās laikā? PEP mamma Laura Stukle stāsta par pirmo emocionālo palīdzību – atbalstu vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam.
Ja arī Tu vēlies kļūt par PEP mammu, par PEP mammu mācībām vairāk vari uzzināt šeit.
Jaundzimušai mammai vajadzību mēdz būt tikpat daudz kā viņas jaundzimušajam bērniņam. Taču atšķirībā no bērna, mammas vajadzībām pārsvarā tiek pievērsts pavisam maz uzmanības. Ir brīnišķīgi, ja sievietei šajā laikā ir pieejams ģimenes vai draugu praktisks un emocionāls atbalsts. Taču lielākoties vecākiem ērti pieejams atbalsts beidzas līdz ar dzemdību iestādes pamešanu. Bieži daudzas jaunās māmiņas jūtas
Bērnu audzināšanai ir nepieciešama pacietība. Taču tieši pacietība ir tā, ko vecākiem bieži vien ir grūti saglabāt un nereti arī gadās zaudēt. Ja ir stipri jāsaņemas, lai nezaudētu pacietību, tas ir signāls, ka vecāka paša resursi ir bīstami iztukšoti un pirmkārt ir nepieciešams parūpēties par sevi. Parasti rūpes par sevi vecāki saprot kā kaut ko,
Uzskatu, ka liela daļa grūtību ģimenēs sākas brīdī, kad tā vietā, lai vērotu savu bērnu un sekotu viņa vajadzībām, ko viņš jau pavisam agrīni tā vai citādāk pauž, vecāki mēģina atrast informāciju par to, kas ir pareizi. Diemžēl apkārtējie, tai skaitā dažādi speciālisti, mēdz sniegt pretrunīgu informāciju, un reti atbalsta vecākus savas vecāku intuīcijas sajušanā. Nereti vecāki sastopas
Turpinām iepazīstināt ar mūsuprāt noderīgām grāmatām* par dažādām psiholoģijas tēmām. Šomēnes LĪNAs Bibliotēkā grāmata par to, kā pārvarēt sēras, kas piemeklē sievietes, ja neizdodas bērniņu barot ar krūti. Grāmata angļu valodā: „Healing Breastfeeding Grief: How mothers feel and heal when breastfeeding does not go as hoped” Autore: Hilary Jacobson Izdevējs: Rosalind Press Kad
Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no ēdiena, velta sev daudz atklātu vai slēptu pašpārmetumu. Ja tiem vēl pievienojas apkārtējo neizpratne, padomi un aizrādījumi par to, cik “nabaga bērniņš ir izkrities”, un ka kaut kas taču jādara, jo tā jau bērns neaugs un neattīstīsies, mammas mēdz būt jau tuvu izmisumam.
Raudāšana un dusmu izpausmes pieder pie tiem bērnu uzvedības veidiem, kas vecākiem parasti sagādā visvairāk grūtību. Vecāki bieži jautā, kā viņiem pareizāk izturēties, kad viņu bērni izplūst asarās? Vai bērns būtu jāmierina, jāignorē, jānovirza viņa uzmanība, jāsoda, viņam jāpiekāpjas vai līdzjūtīgi tai visā jānoklausās? Daži vecāki baidās, ka bērns šādā veidā ar viņiem vēlas manipulēt,
Mazuļa zīdīšana it īpaši viņa pirmajā dzīves gadā ir būtiska ne tikai kā pārtikas, bet arī kā emocionālās drošības avots. To esmu uzsvērusi gan savās publikācijās, gan lekcijās un tam tiešām ticu. Tomēr kā tas ir ar jebkurām “labām” lietām – nevietā vai pārmēru izmantotas, tās var kādās situācijās kļūt kaitējošas. Ko tas nozīmē zīdīšanas
