Mūsu domas un uzskati bieži vien nosaka to, kā mēs redzam un piedzīvojam pasauli sev apkārt. Ir izpētīts, ka pat līdz 80% no mūsu domām ir negatīvas. Pamēģini iedomāties, kā tas varētu būt – visu dienu klausīties ierakstu, kurā skan žēlošanās, sūdzības un kritika? Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka katru dienu viņu galvās šādas domas
Vai tu atceries, kā tas bija – bērnībā pilināt slapjas smiltis smilšu pils torņa galā? Vai iebāzt pirkstu guaša krāsas trauciņā un uzvilkt uz lapas treknu svītru, neizmantojot otu? Dažkārt bija pieaugušie, kas šādas radošas izpausmes atbalstīja, bet citreiz par tām varēja saņemt rājienu – atkal nosmērējies vai radījis nekārtību! Gadās, ka vecāki paši ikdienas rūpēs
“Ja bērniņš raud, vecāki parasti grib bērnu pēc iespējas ātrāk apklusināt. Liekas – jo ātrāk bērns apklusīs, jo labāk viņam būs. Diemžēl tas ir mīts. Reizēm raudiens, kas ir apklusināts ļoti ātri, pārvēršas daudzos mazos raudieniņos. Un reizēm tas kļūst par nebeidzamo stāstu, kad bērns ir čīkstīgs un raudulīgs visu dienu, citreiz pat vairākas dienas, nedēļas, mēnešus no vietas.”
Psiholoģe un psihoterapeite Vita Kalniņa stāsta par mazu bērnu raudāšanu – kādēļ bērni raud un kas vecākiem var palīdzēt uzklaustīt bērnu raudāšanas stāstu.
Vita Kalniņa ir īpaši specializējusies vecāku-zīdaiņu psihoterapijā. Plašāk par bērnu raudāšanu Vita stāsta lekcijā “Kādēļ mazuļi raud un kā vecāki var palīdzēt”.
Iekšējam bērnam mūsos ir dažādas izpausmes. Tas liek par sevi manīt, kad pēkšņi izdomājam nopeldēties ar visām drēbēm vasarā, vai metamies sniegā, lai taisītu eņģelīšus ziemā. Tas liek mums atcerēties vecmammu, kad sasmaržojam svaigi ceptas ābolkūkas smaržu, un bez vecākiem slimnīcā pavadīto laiku, kad degunā iecērtas auzu putras aromāts. Mēs sajūtam bērnu sevī, vācot akmentiņus
Tuvojoties gada beigām un jaunā gada sākumam, ir ierasts runāt par pārmaiņām, ko gaidām no nākotnes, no sevis un apkārtējiem. Skaitot minūtes pirms Jaunā gada atnākšanas, mūs parasti piepilda vēlmes un cerības, kam nereti seko vilšanās jau pavisam drīz pēc svētkiem. Kā būtu, ja šogad mēs neieskrietos ar vēlmju sarakstu gluži kā lielveikala izpārdošanā, bet mēģinātu apzināties,
Šonedēļ sākas advente – īpašs gaidīšanas laiks mums visiem, kad pamazām gatavojamies un noskaņojamies Ziemassvētkiem. Arvien īsākajās dienās pamazām audzējam gaismiņu sevī. Ar labiem vārdiem, ar labiem darbiem, ar prieku un mīlestību vienam pret otru. Vēlamies Jūs iepriecināt ar īpašu LĪNAs adventes kalendāru – ar iedvesmu labām domām un darbiņiem katrai adventes dienai.
Mūsdienās, kad zināms, kā dažādos veidos vecāki var nodarīt pāri saviem bērniem, un ka šīs sekas var būt “traumatiskas” un “neatgriezeniskas”, būt par mammu vai tēti kļuvis daudz sarežģītāk nekā jebkad iepriekš. Protams, vecāki savam uzdevumam bērnu aprūpei un audzināšanai pieiet atšķirīgi. Noteikti vecāku vidū ir tādi, kam izdodas veselīgi sabalansēt rūpes par bērnu un
Kā dažādu ekrānu lietošana ietekmē mūsu bērnus? Kādā vecumā bērniem piedāvāt ierīces ar ekrāniem? Un cik ilgu laiku pie tām var pavadīt?
Psiholoģe Līga Bernāte stāsta par to, kas notiek, bērnam lietojot ekrānus, un kas būtu jāņem vērā vecākiem.
Kad attiecības uzsāk vīrietis un sieviete, kam jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, tas ir citādāk nekā veidojot attiecības bez bērniem. Vienam vai abiem partneriem jau ir iepriekšējo attiecību pieredze. Turklāt jādomā, kā veidot attiecības gan bērniem ar jauno partneri, gan bērniem savā starpā. Vai ir iespējams visiem dzīvot draudzīgi? Un kā šajā situācijā var palīdzēt ģimenes psihoterapija?
Ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa stāsta par jautājumiem un iespējām, veidojot jaunas attiecības, kad kādam no partneriem jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām.
Vecākiem, kas piedzīvojuši šķiršanos, veido vai gatavojas veidot jaunas partnerattiecības piedāvājam 3 nodarbību ciklu “Saliktās ģimenes lielais puzlis”.
Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Mūsu domas un uzskati bieži vien nosaka to, kā mēs redzam un piedzīvojam pasauli sev apkārt. Ir izpētīts, ka pat līdz 80% no mūsu domām ir negatīvas. Pamēģini iedomāties, kā tas varētu būt – visu dienu klausīties ierakstu, kurā skan žēlošanās, sūdzības un kritika? Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka katru dienu viņu galvās šādas domas
Vai tu atceries, kā tas bija – bērnībā pilināt slapjas smiltis smilšu pils torņa galā? Vai iebāzt pirkstu guaša krāsas trauciņā un uzvilkt uz lapas treknu svītru, neizmantojot otu? Dažkārt bija pieaugušie, kas šādas radošas izpausmes atbalstīja, bet citreiz par tām varēja saņemt rājienu – atkal nosmērējies vai radījis nekārtību! Gadās, ka vecāki paši ikdienas rūpēs
“Ja bērniņš raud, vecāki parasti grib bērnu pēc iespējas ātrāk apklusināt. Liekas – jo ātrāk bērns apklusīs, jo labāk viņam būs. Diemžēl tas ir mīts. Reizēm raudiens, kas ir apklusināts ļoti ātri, pārvēršas daudzos mazos raudieniņos. Un reizēm tas kļūst par nebeidzamo stāstu, kad bērns ir čīkstīgs un raudulīgs visu dienu, citreiz pat vairākas dienas, nedēļas, mēnešus no vietas.”
Psiholoģe un psihoterapeite Vita Kalniņa stāsta par mazu bērnu raudāšanu – kādēļ bērni raud un kas vecākiem var palīdzēt uzklaustīt bērnu raudāšanas stāstu.
Vita Kalniņa ir īpaši specializējusies vecāku-zīdaiņu psihoterapijā. Plašāk par bērnu raudāšanu Vita stāsta lekcijā “Kādēļ mazuļi raud un kā vecāki var palīdzēt”.
Iekšējam bērnam mūsos ir dažādas izpausmes. Tas liek par sevi manīt, kad pēkšņi izdomājam nopeldēties ar visām drēbēm vasarā, vai metamies sniegā, lai taisītu eņģelīšus ziemā. Tas liek mums atcerēties vecmammu, kad sasmaržojam svaigi ceptas ābolkūkas smaržu, un bez vecākiem slimnīcā pavadīto laiku, kad degunā iecērtas auzu putras aromāts. Mēs sajūtam bērnu sevī, vācot akmentiņus
Tuvojoties gada beigām un jaunā gada sākumam, ir ierasts runāt par pārmaiņām, ko gaidām no nākotnes, no sevis un apkārtējiem. Skaitot minūtes pirms Jaunā gada atnākšanas, mūs parasti piepilda vēlmes un cerības, kam nereti seko vilšanās jau pavisam drīz pēc svētkiem. Kā būtu, ja šogad mēs neieskrietos ar vēlmju sarakstu gluži kā lielveikala izpārdošanā, bet mēģinātu apzināties,
Šonedēļ sākas advente – īpašs gaidīšanas laiks mums visiem, kad pamazām gatavojamies un noskaņojamies Ziemassvētkiem. Arvien īsākajās dienās pamazām audzējam gaismiņu sevī. Ar labiem vārdiem, ar labiem darbiem, ar prieku un mīlestību vienam pret otru. Vēlamies Jūs iepriecināt ar īpašu LĪNAs adventes kalendāru – ar iedvesmu labām domām un darbiņiem katrai adventes dienai.
Mūsdienās, kad zināms, kā dažādos veidos vecāki var nodarīt pāri saviem bērniem, un ka šīs sekas var būt “traumatiskas” un “neatgriezeniskas”, būt par mammu vai tēti kļuvis daudz sarežģītāk nekā jebkad iepriekš. Protams, vecāki savam uzdevumam bērnu aprūpei un audzināšanai pieiet atšķirīgi. Noteikti vecāku vidū ir tādi, kam izdodas veselīgi sabalansēt rūpes par bērnu un
Kā dažādu ekrānu lietošana ietekmē mūsu bērnus? Kādā vecumā bērniem piedāvāt ierīces ar ekrāniem? Un cik ilgu laiku pie tām var pavadīt?
Psiholoģe Līga Bernāte stāsta par to, kas notiek, bērnam lietojot ekrānus, un kas būtu jāņem vērā vecākiem.
Kad attiecības uzsāk vīrietis un sieviete, kam jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām, tas ir citādāk nekā veidojot attiecības bez bērniem. Vienam vai abiem partneriem jau ir iepriekšējo attiecību pieredze. Turklāt jādomā, kā veidot attiecības gan bērniem ar jauno partneri, gan bērniem savā starpā. Vai ir iespējams visiem dzīvot draudzīgi? Un kā šajā situācijā var palīdzēt ģimenes psihoterapija?
Ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa stāsta par jautājumiem un iespējām, veidojot jaunas attiecības, kad kādam no partneriem jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām.
Vecākiem, kas piedzīvojuši šķiršanos, veido vai gatavojas veidot jaunas partnerattiecības piedāvājam 3 nodarbību ciklu “Saliktās ģimenes lielais puzlis”.
Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Web design Virtual Mavericks
