Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Lielākā daļa vecāku priecājas, piedzīvojot, ka bērns rotaļājoties smejas. Smiekli tiešām ir atvieglojoši un dziedējoši. Emocionāli drošā situācijā spēles laikā, smiekli nereti palīdz izreaģēt bailes, apjukumu vai dusmas. Pavērojiet kaut vai mazuli, kurš aizrautīgi ar mammu spēlē “kukū-spēles”! Ir tik biedējoši kādu brīdi neredzēt mammu un pēc tam tik atvieglojoši, kad, beidzot atkal ieraugot, bailes
Jaundzimušai mammai vajadzību mēdz būt tikpat daudz kā viņas jaundzimušajam bērniņam. Taču atšķirībā no bērna, mammas vajadzībām pārsvarā tiek pievērsts pavisam maz uzmanības. Ir brīnišķīgi, ja sievietei šajā laikā ir pieejams ģimenes vai draugu praktisks un emocionāls atbalsts. Taču lielākoties vecākiem ērti pieejams atbalsts beidzas līdz ar dzemdību iestādes pamešanu. Bieži daudzas jaunās māmiņas jūtas
Bērnu audzināšanai ir nepieciešama pacietība. Taču tieši pacietība ir tā, ko vecākiem bieži vien ir grūti saglabāt un nereti arī gadās zaudēt. Ja ir stipri jāsaņemas, lai nezaudētu pacietību, tas ir signāls, ka vecāka paša resursi ir bīstami iztukšoti un pirmkārt ir nepieciešams parūpēties par sevi. Parasti rūpes par sevi vecāki saprot kā kaut ko,
Uzskatu, ka liela daļa grūtību ģimenēs sākas brīdī, kad tā vietā, lai vērotu savu bērnu un sekotu viņa vajadzībām, ko viņš jau pavisam agrīni tā vai citādāk pauž, vecāki mēģina atrast informāciju par to, kas ir pareizi. Diemžēl apkārtējie, tai skaitā dažādi speciālisti, mēdz sniegt pretrunīgu informāciju, un reti atbalsta vecākus savas vecāku intuīcijas sajušanā. Nereti vecāki sastopas
Bieži šķiet pašsaprotami, ka ģimenē mēs viens otru mīlam, taču ikdienā pa laikam ir labi to atgādināt. Praktiski mīlestības apliecinājumi ļauj mums justies piederīgiem, novērtētiem un veido ciešāku saikni starp ģimenes locekļiem. Vasaras brīvdienās pamēģiniet ģimenē ieviest jaunu tradīciju – mīlestības dienasgrāmatas. Katram ģimenes loceklim iegādājieties tukšu burtnīcu vai kladīti. Otram neredzot, katrs tajā ieraksta trīs lietas, kas viņam
Manai vecākajai meitai pirms dažiem mēnešiem palika 18. Līdzās priekam par tādu nozīmīgu gadu skaitli, aizdomājos par to, cik ļoti tomēr mūsdienās ir mainījies tas, ko gaidām no 18 gadnieka, un uz ko viņš ir spējīgs. Atšķirībā no manis pašas tai vecumā, protams, ka meita vēl ir skolniece un tāda būs vēl gadu, kas rada vēl papildus
Ikdienā mammām galva bieži vien ir „pilna” ar darāmajiem darbiem – jāpaspēj bērnu saģērbt, aizvest, atvest, visu padarīt darbā vai mājās, vakarā pabarot ģimeni, nomazgāt bērnu, nolikt ātrāk gulēt, lai atliktu laiks vēl nepadarītajiem darbiem un varbūt arī nelielai atpūtai. Mēs runājam ar bērniem, taču domās vēlamies ātrāk paspēt izdarīt ko citu. Šādā ritmā arī
Trauksmi un depresiju mēs esam ieraduši uzskatīt par tādu kā slimību, no kuras vajadzētu atbrīvoties, taču šāds uzskats rada maldīgu izpratni par izjūtām un patieso grūtību cēloni. Piemēram, ja cilvēks salauž roku, dodoties pie ārsta viņš parasti nesaka: „Man ir sāpīgās rokas slimība.” Sāpes ir signāls par to, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā. Ja
Tas, ko mēs iemācāmies par attiecību veidošanu bērnībā, veido mūsu attieksmi un reakciju pret tuvību, kad piedzīvojam draudzīgas vai romantiskas attiecības jau kā pieaugušie. Bērni, kas ir saņēmuši mīlestību, pieņemšanu un ieklausīšanos, pieaugot veido attiecības salīdzinoši vieglāk un spēj meklēt un piedzīvot atbalstu tuvās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piesaistes teorijā šādu attiecību veidošanas stilu sauc
Frāzes „Mēs visi kļūdāmies!” vai „Kļūdīties ir cilvēcīgi.” ir dzirdētas ne reizi vien. Un tomēr pieļaujot kādu kļūdu (vienalga cik lielu vai mazu), mums mēdz būt grūti sev piedot un atbrīvoties no vainas un kauna sajūtām. Vai tā varētu būt, ka pret sevi mums ir lielākas gaidas un prasības nekā pret citiem? Iespējams galvā joprojām
Lielākā daļa vecāku priecājas, piedzīvojot, ka bērns rotaļājoties smejas. Smiekli tiešām ir atvieglojoši un dziedējoši. Emocionāli drošā situācijā spēles laikā, smiekli nereti palīdz izreaģēt bailes, apjukumu vai dusmas. Pavērojiet kaut vai mazuli, kurš aizrautīgi ar mammu spēlē “kukū-spēles”! Ir tik biedējoši kādu brīdi neredzēt mammu un pēc tam tik atvieglojoši, kad, beidzot atkal ieraugot, bailes
Jaundzimušai mammai vajadzību mēdz būt tikpat daudz kā viņas jaundzimušajam bērniņam. Taču atšķirībā no bērna, mammas vajadzībām pārsvarā tiek pievērsts pavisam maz uzmanības. Ir brīnišķīgi, ja sievietei šajā laikā ir pieejams ģimenes vai draugu praktisks un emocionāls atbalsts. Taču lielākoties vecākiem ērti pieejams atbalsts beidzas līdz ar dzemdību iestādes pamešanu. Bieži daudzas jaunās māmiņas jūtas
Bērnu audzināšanai ir nepieciešama pacietība. Taču tieši pacietība ir tā, ko vecākiem bieži vien ir grūti saglabāt un nereti arī gadās zaudēt. Ja ir stipri jāsaņemas, lai nezaudētu pacietību, tas ir signāls, ka vecāka paša resursi ir bīstami iztukšoti un pirmkārt ir nepieciešams parūpēties par sevi. Parasti rūpes par sevi vecāki saprot kā kaut ko,
Uzskatu, ka liela daļa grūtību ģimenēs sākas brīdī, kad tā vietā, lai vērotu savu bērnu un sekotu viņa vajadzībām, ko viņš jau pavisam agrīni tā vai citādāk pauž, vecāki mēģina atrast informāciju par to, kas ir pareizi. Diemžēl apkārtējie, tai skaitā dažādi speciālisti, mēdz sniegt pretrunīgu informāciju, un reti atbalsta vecākus savas vecāku intuīcijas sajušanā. Nereti vecāki sastopas
Bieži šķiet pašsaprotami, ka ģimenē mēs viens otru mīlam, taču ikdienā pa laikam ir labi to atgādināt. Praktiski mīlestības apliecinājumi ļauj mums justies piederīgiem, novērtētiem un veido ciešāku saikni starp ģimenes locekļiem. Vasaras brīvdienās pamēģiniet ģimenē ieviest jaunu tradīciju – mīlestības dienasgrāmatas. Katram ģimenes loceklim iegādājieties tukšu burtnīcu vai kladīti. Otram neredzot, katrs tajā ieraksta trīs lietas, kas viņam
Manai vecākajai meitai pirms dažiem mēnešiem palika 18. Līdzās priekam par tādu nozīmīgu gadu skaitli, aizdomājos par to, cik ļoti tomēr mūsdienās ir mainījies tas, ko gaidām no 18 gadnieka, un uz ko viņš ir spējīgs. Atšķirībā no manis pašas tai vecumā, protams, ka meita vēl ir skolniece un tāda būs vēl gadu, kas rada vēl papildus
Ikdienā mammām galva bieži vien ir „pilna” ar darāmajiem darbiem – jāpaspēj bērnu saģērbt, aizvest, atvest, visu padarīt darbā vai mājās, vakarā pabarot ģimeni, nomazgāt bērnu, nolikt ātrāk gulēt, lai atliktu laiks vēl nepadarītajiem darbiem un varbūt arī nelielai atpūtai. Mēs runājam ar bērniem, taču domās vēlamies ātrāk paspēt izdarīt ko citu. Šādā ritmā arī
Trauksmi un depresiju mēs esam ieraduši uzskatīt par tādu kā slimību, no kuras vajadzētu atbrīvoties, taču šāds uzskats rada maldīgu izpratni par izjūtām un patieso grūtību cēloni. Piemēram, ja cilvēks salauž roku, dodoties pie ārsta viņš parasti nesaka: „Man ir sāpīgās rokas slimība.” Sāpes ir signāls par to, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā. Ja
Tas, ko mēs iemācāmies par attiecību veidošanu bērnībā, veido mūsu attieksmi un reakciju pret tuvību, kad piedzīvojam draudzīgas vai romantiskas attiecības jau kā pieaugušie. Bērni, kas ir saņēmuši mīlestību, pieņemšanu un ieklausīšanos, pieaugot veido attiecības salīdzinoši vieglāk un spēj meklēt un piedzīvot atbalstu tuvās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piesaistes teorijā šādu attiecību veidošanas stilu sauc
Web design Virtual Mavericks
